Par laimi, Valsts 1. ģimnāzijas jauniešu koris _Kamēr…_ savas jubilejas svin pavisam citādi. Viņiem un kora mākslinieciskajam pārredzētājam, diriģentam Mārim Sirmajam ar viņa palīgiem jubileja ir tikai iemesls paveikt kaut ko jaunu un paliekošu. Radīt neatkarīgu un ilgtspējīgu mākslas virsvērtību. Visas programmas kopskatā monumentāli, vērienīgi apliecina kādu būtisku domu un ir spēka avots.
Tāda kora piecpadsmitgadē pirms pieciem gadiem bija programma Latvija - Saules zeme, kurā, apcerot vasaras saulgriežus (Līgo) un stiprinot latvisko kultūras pašapziņu, skanēja virkne speciāli pasūtītu latviešu komponistu jaundarbu par latviešu Saules dainu tekstiem. Turklāt ar jubilejām nepietiktu, jo Mārim Sirmajam radošo ideju ir vairāk, un tās neļaujas gaidīt - to iepriekšējo Dziesmu svētku ieskaņā apliecināja globāli vērienīgais, sadarbībā ar 16 dažādu zemju 17 komponistiem radītais Pasaules Saules dziesmu cikls. Arī jaunajā Mīlas madrigālu programmā Sirmais ar Kamēr… ne tikai pārsteidz un saviļņo. Viņi aizved līdz katarsei, rosinot domāt, turklāt arī vibrāciju līmenī precīzi uztverot savu laikabiedru aktuālo sāpi un ilgas. Caur to gūtā identificēšanās un katarse, nemaz jau nerunājot par augsto interpretācijas kvalitāti un dāsno jaunās mūzikas pienesumu, ir arī viņa un jaunā diriģenta Jāņa Liepiņa diriģētās, Margitas Zālītes režijas pārredzējumā veidotās Kamēr… divdesmitās jubilejas programmas virsvērtība. Spēcīgs atgādinājums par cilvēku pasaules pamatvērtībām.
Īstums no renesanses līdz rokam
«Kamēr… elpo mīlestību,» apsveikumā viņiem raksta pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers. Tas ir trāpījums desmitniekā, jo šīs vienības un tās mentora Māra Sirmā īpašais spēks slēpjas spējā dot klausītājiem ko vairāk par izkoptu, neparastu (amatiermākslas kontekstā - neticamu!) dziedājuma un ansambļa kvalitāti. Dot ko vairāk par īslaicīgu, izklaidējošu baudu. Tāpēc ka tas, ko klausītājs saņem, ir vairāk par neikdienišķi spilgtu, patiesu un nerutinētu atsevišķu interpretāciju, kas koncerta madrigālu daļā ļāva tik filigrāni izsmalcināti un vienlaikus dzīvi un silti iemirdzēties gan mūsdienu jaundarbiem, gan pirms vairākiem gadsimtiem tapušiem renesanses meistaru opusiem. Jāpiebilst - viņu sniegumā skaņdarbi «paaugstinās», iegūst īpašu enerģētiku, kā tas, manuprāt, notika ar jaunās komponistes Līgas Celmas lielopusu - sešdaļīgo rokoratoriju Jersikas derība. Arī tāpēc, ka meistarīgi izveidotā programma Margitas Zālītes režijā pārsteidza ar kora potenciālu arī skatuviski teatrālajā aspektā. Jersikas derības pirmatskaņojumā, kur kora un Sanda Šteinberga pulcētā orķestra kopskaņā bija gandrīz neiespējami saklausīt tekstu, to kompensēja tieši dziedājuma plastiskais vēstījums Ilzes Zīriņas horeogrāfijā. Un lai citai reizei paliek jautājums, cik paliekošs būs šis jaundarbs, kas brīžiem uzrunāja ar interesantu intonāciju, harmoniju, attīstību, enerģiju, bet brīžiem bīstami slīga monotonā vienveidībā.
Atgādinājums, kas esam
Iespaidīga ir otrās daļas statistika - 17 mīlas madrigāli, kuru vidū līdzās polifoniski sazarotiem dažādu zemju renesanses meistaru darbiem ievīti deviņu latviešu komponistu 11 opusi. Gandrīz visi speciāli komponēti jaundarbi. Izņēmums ir vienīgi koru literatūras hits, žanra nepārspētā pērlīte - Marģera Zariņa valdzinoši elegantā, virtuozā stilizācija Četrbalsīgs madrigāls par vecmodīgu tēmu, kuras sarežģītās faktūras mežģīnes koris nodziedāja tik neparasti viegli un rotaļīgi. Šoreiz, iztiekot bez Pētera Vaska (kura madrigāls, starp citu, arī jau ir klasika!), koris pārsteidza ar sirsnīgu, patiesu, vienlaikus vienkāršu un faktūrā smalki veidotu Renāra Kaupera miniatūru Mazā bilžu rāmītī (Imanta Ziedoņa dzeja). Tiesa, zināma daļa nopelnu te Ērikam Ešenvaldam par kora pārlikumu. Izmantojot sirdspukstu ritmu, interesanti risināts Kārļa Lāča jaundarbs, sev negaidītā, iztēli vitāli rosinošā mūzikas valodā izpaudušies Valts Pūce un Zigmars Liepiņš. Harmoniju un faktūru izsmalcinātības paraugstundu sniedz Arturs Maskats. Savukārt koriskākie madrigāli izdevušies Jurim Vaivodam, Ērikam Ešenvaldam un jo sevišķi Rihardam Dubram.
Bet pāri tam visam Kamēr… dziedātāji ar neviltotā muzicētpriekā starojošām acīm, Māra Sirmā iedvesmoti, ceļ vēstījumu, kas, vēl nenosaukts vārdā, jau virmo gaisā, sabiedrības apziņā. Dažreiz pat jānodreb, apjaušot, kā māksla neizskaidrojamu sajūtu līmenī, apsteidzot reālās dzīves notikumus, saredz pārvērtības cilvēkos. Jau trešo reizi (pēc abiem jau pieminētajiem Saules cikliem) viņi kopā no daudzu komponistu veikuma uzbūvēja metaskaņdarbu - meditāciju. Un tās tēma - mīlestība - ir godāta tieši laikā, jo tieši mīlestības mums, Lexus-u un Mercedes-u un cita materiālā spožuma apstulbinātiem, visvairāk pietrūcis.
Madrigālu programmas ievadā iederējās atgādinājums, kas mēs esam - U. Stabulnieka/O. Vācieša veltījums «vislatviskākajam latvietim» Dainu tēvam Krišjānim Baronam. Un, kad koncerta piedevā, ko saviem skatītājiem diemžēl neesot parādījusi televīzija, gan uz skatuves, gan skatītāju zālē dziedāja Vītola Gaismas pili, bija tā pati tautas kopības sajūta, kādā pirms Atmodas, kad arvien cēlāmies kājās, atskanot tautasdziesmai Pūt, vējiņi!
Mūsdienu fragmentētais, saplosītais laiks ir jau pārāk iestidzis pats savā smalcenī un brīžiem jau bezjēdzīgajā sacensībā, juceklīgi bārstot spīdīgas konfektes patērētāju slinkajam priekam. Prasās pēc kaut kā lielāka, būtiskāka, kas ierosina garīgu līdzdarbību. Varbūt tāpēc šajā kontekstā tik svaigi un nepieciešami izskan monogrāfiskas vai konceptuālas programmas ar stipru ideju un plašu pārredzējumu. Daudzveidīgums pamatīgumā. Iedvesmojošs, attīrošs un pārveidojošs spēks, kam mūzika izrādās tikai līdzeklis. Jā, dažreiz par šo mūzikas varu pat bail domāt.