Daudzi jau bērnudārzā ir saņēmuši triecienu, ka visu pasaka citu klātbūtnē - ko tad tavējais, tavējais jau neko nemāk. Otrs ir, ka skolotāji tāpat dara, kā grib. Trešais, ka skolotāji vērtē sevi augstāk par vecākiem. Tas atspoguļojas arī ministrijas rīcībā. Piemēram, mēs kā vecāku padomes pārstāvji netiekam aicināti uz ministrijas organizētajiem pasākumiem. Mēs jūtamies lieki. Lēmumi tiek pieņemti bez mūsu akcepta. Rīgā varbūt ir kaut kāda sadarbība, bet novados saiknes nav nekādas. Arī tas, kā ar vecākiem runā: redziet, pašvaldībā mums ir uzdāvinājusi to un to. Viņi nespēj izteikt tos vārdus: pateicoties jums, vecākiem, un jūsu iemaksātajai naudai budžetā, mēs esam panākuši to un to. Nākamais runātājs ir medmāsa. Viņas vārdi, kas man psiholoģiski nebija pieņemami: «Mēs jūsu bērnus barojam ar sabalansētu, veselīgu pārtiku. Nevis tā kā jūs - mājās ar čipsiem. Mēs izlabojam jūsu bērnu kroplības, piemēram, stāju.» Vecāki paliek arvien mazāki un mazāki. Kā vecāki ies uz sapulci, ja nepatraukti tiek aizrādīts. Piemēram, mūsu skolotāja visās sapulcēs neaizmirsīs nevienu bērnu. Viņam varbūt būs desmit trūkumu, bet viņa atradīs bērna vērtību un izteiks tieši to. Sekmju lapās un darbos mēs paši ieraudzīsim sava bērna problēmas.Vilnis Baltais, Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolas skolēna vecāks
Kāpēc iet uz sapulci, ja vecāki tiek kaunināti
Pastāv divas frontes - skolotāji un vecāki. Bērnudārzā uz visu kopējo sapulci atnāk divdesmit vecāku. Skolā apmēram trīsdesmit vecāku, lielākoties tie ir 1. un 2. klašu vecāki, bet kopumā ir 500 bērnu. Ne par velti izglītības iestādes vadītājam ir nosaukums «vadītājs». Viņam ir jāvada šis process un jāanalizē, kāpēc vecāki nenāk.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.