Turpretī Līga Siļionenko, trīs bērnu mamma, par pārcelšanos dzīvot tuvāk darbavietai prātoja ilgāku laiku, - vairākus gadus ik dienu braukājot uz darbu gandrīz simt kilometru. Līga novērojusi, ka pēdējos gados notikušās reorganizācijas un iestāžu struktūrvienību centralizācija veicinājusi parādību, ko varētu dēvēt par piespiedu migrāciju. Cilvēkam jāizvēlas - saglabāt darbu, bet mērot tālāku ceļu pret to, vai palikt savā dzīvesvietā, taču kļūt par bezdarbnieku vai meklēt citu darbu.
Līga atzīst, ka viņas darbavieta Latvenergo tam ir tipisks paraugs. Piemēram, centralizējot triju spēkstaciju grāmatvedību, iepirkumu un loģistikas struktūrvienības, cilvēkiem tika piedāvāts strādāt Rīgā, ne vairs savā dzīvesvietā reģionā.
Jaunajiem vieglāk
Līgas darba un dzīvesvietas maiņa saistīta ar karjeras izaugsmi. Strādājot Valsts zemes dienestā Aizkrauklē, viņa saņēma labāku darba piedāvājumu ar lielāku atalgojumu Rīgā. «No manas puses būtu bijis muļķīgi šo piedāvājumu nepieņemt,» saka Līga, lai gan nokļūt darbā nebija tik vienkārši. Vispirms viņa no savām lauku mājām ar mašīnu aptuveni 10 kilometru brauca līdz Aizkrauklei, kur atstāja mašīnu, lai ar autobusu dotos tālāk uz Rīgu. «Nauda nāca klāt, bet laiks gāja nost,» piebilst Līga, kuras aprēķini gan liecināja, ka ieguvumu tomēr bijis vairāk nekā zaudējumu. Nākamais darba piedāvājums atkal bijis viens kāpiens pa karjeras kāpnēm, kas piedāvāja darba vietu arī tuvāk mājām - Ogrē. Līgai piešķīra dienesta automašīnu, taču ar laiku tika ieviesti ierobežojumi tās izmantošanā. Darba diena nereti izstiepās līdz vēlam vakaram, un priekšnieks Līgai ieteica meklēt mitekli tuvāk darbam. Pēc konsultēšanās ar bērniem viņa tam piekrita. Virknei dažādu apstākļu sakārtojoties loģiskā secībā, Līga izvēlējās māju Ikšķilē. Šobrīd viņa ceļu uz darbu atkal mēro uz Rīgu.
No Liepājas uz Rīgu
Savukārt Linda, strādājot Uzņēmumu reģistra reģionālajā nodaļā Liepājā, kādā brīdī sapratusi, ka darbā gaidāmas pārmaiņas, kas var ietekmēt viņas nākotni tajā. Darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezusies viņas kolēģe, un jaunā sieviete sākusi domāt, ko darīt tālāk. Tieši tobrīd viņa ieraudzījusi darba piedāvājumu Uzņēmumu reģistrā Rīgā un nolēmusi pieteikties, jo, kā saka Linda: «Man nebija ko zaudēt, varēju tikai iegūt, tad kāpēc nemēģināt.» Pārrunājusi šo izvēli ar mammu, un viņa bijusi vienisprātis. «Rīgā priecājās, ka pieteicies kandidāts, kam piedāvātais darbs labi zināms,» stāsta Linda. Novērtējuši Lindas kvalifikāciju un prasmes, darba devēji jau drīz piedāvāja kļūt par vadītāja vietnieci citā nodaļā un vēl pēc brīža vadīt šo nodaļu.
Abas sievietes atzīst, ka reģionos ir ne tikai šaurāks darba tirgus un mazāka izvēle, bet arī niecīgākas izaugsmes iespējas, un, paliekot mājās, šāda karjeras veidošana būtu ierobežota.
Kopmītņu variants neder
Šajā pārmaiņu brīdī Lindai savas ģimenes vēl nebija, un viņa, pieņemot lēmumus par dzīvesvietas maiņu, varēja rēķināties tikai ar sevi. Liels ieguvums bijusi sirdsdraudzene Anete, kura sākumā Lindai devusi pajumti Rīgā. Tomēr Linda atzīst, ka sākotnēji iejusties jaunajā vietā un vidē bijis ļoti grūti, īpaši tāpēc, ka viņa līdz tam ilgāku laiku prom no mājām nebija bijusi. Tagad Lindai ir savs dzīvoklītis un veidojas ģimene, līdz ar to, ja pienāktu brīdis, kad atkal būtu jādomā par kādām pārmaiņām, tas jau būtu sarežģītāk. «Esmu tipisks mājas cilvēks, un man ir svarīgi, lai tuvinieki būtu līdzās vai vismaz aizsniedzamā attālumā,» saka Linda. Viņa saikni ar Liepāju nav zaudējusi, jo vismaz reizi mēnesī cenšas aizbraukt uz mājām vai mamma atbrauc uz Rīgu.
Līga atzīst, ka jauniem, neprecētiem cilvēkiem pārcelties vienkāršāk, viņi ir mobilāki. Taču cilvēkiem gados ar bērniem, savu saimniecību, uzkrāto iedzīvi pārcelšanās ir krietni sarežģītāka. Arī iejusties jaunajā vietā ir grūtāk. «Ja ir mazi bērni, tu esi spiests komunicēt ar apkārtējiem skolā, bērnudārzā, tad iekļaušanās vietējā sabiedrībā norit ātrāk, bet, ja bērni lieli, tas notiek daudz lēnāk, jo tu lielāko dienas daļu esi darbā un vietējā sabiedrībā izej reti,» saka Līga. Viņa secina, ka braukšana uz darbu vai pārcelšanās dzīvot tuvāk darbavietai diemžēl dažkārt šķir arī ģimenes. «Ģimene ir vieta, kur patverties, taču, ja dzīve rit tādā kopmītņu variantā, kad viens atbrauc tikai pārgulēt vai cilvēki satiekas vien brīvdienās, ilgākā laika periodā nekas prātīgs nevar sanākt,» uzskata Līga. Viņa secina, ka visprātīgākais tomēr ir pārcelties uz citu dzīvesvietu visiem kopā.
Latvijā veiktie pētījumi liecina, ka ik gadu vidēji 2% no kopējā iedzīvotāju skaita, kas ir vismaz 40 000 cilvēku, pakļauti iekšējai migrācijai. Lielākā daļa no tiem ir svārstmigranti - cilvēki, kas regulāri mēro ceļu uz darbu citā pilsētā. Trešajai daļai to cilvēku, kuri uz citu pilsētu pārceļas uz pastāvīgu dzīvi, galvenais iemesls ir darbs.