.. Tas viss izklausās kā ne no šīs pasaules, lai gan uz citu pasauli viņš pārcēlās tikai nupat - Latvijas vecākais kinematogrāfists, kinomākslinieks un kombinēto kadru speciālists, gleznotājs, kabotāžas kapteinis un kuģu modeļu meistars Viktors Šildknehts aizgāja mūžībā 95 gadu vecumā 2012. gada 9. augustā.
Bunjuels un Eizenšteins
Vectēvs - pazīstams Pēterburgas arhitekts Nikolajs Šildknehts, māte - Marijas teātra aktrise Lidija Šildknehta, un vēl tēvs, mākslinieks Pēteris Ludvigs Šildknehts, ap kuru 2000. gadā intrigu savērpa kinoforums Arsenāls, paziņojot, ka Luisa Bunjuela un Salvadora Dalī leģendārās filmas Andalūzijas suns / Un chien d'Andalou (1929) dekorators bijis latvietis. Viktors Šildknehts gan tolaik iebilda Sukutam - viņa tēvs bijis vācietis, turklāt Viktors pats no šī fakta negribēja taisīt nekādu ažiotāžu, arī tāpēc, ka tēvs 1924. gadā pameta ģimeni, aizbraucot no Padomju Krievijas un sagādājot ciešanas septiņus gadus vecajam dēlam. Sarežģītās attiecības ar tēvu atjaunojušās tikai 40. gadu beigās, kad dēls saņēmis vēstuli no tēva un uzzinājis, ka Pēteris Ludvigs Šildknehts (mūsdienās IMDB datu bāzē atrodams kā Pierre Schild) ir kinomākslinieks un joprojām šad tad sadarbojas ar Bunjuelu, taču šis vārds aiz «dzelzs priekškara» augušajam Viktoram neko neizteica - tikai 50. gados režisors Pāvels Armands izstāstījis viņam, kas tas Bunjuels tāds ir.
Tikpat atturīgi Viktors Šildknehts stāstīja par tiem laikiem, kad strādājis pie Sergeja Eizenšteina filmas Ivans Bargais (1943), un ironizēja par žurnālistēm, kuras sajūsmā iepleš acis un bijīgi lūdz pastāstīt par kopīgo darbu ar pasaulslaveno režisoru. «Kāds tur kopīgs darbs, viņš bija meistars, es - puika!» Taču fakts nav noliedzams - Otrā pasaules kara laikā, kad vairākas PSRS kinostudijas bija evakuētas uz Kazahiju, Viktors Šildknehts aizbrauca uz turieni kopā ar studiju Ļenfiļm līdzi māsai un viņas vīram, kinorežisoram Herbertam Rapaportam. Šis likteņa pavērsiens radikāli mainīja Viktora dzīvi, lai gan viņš jau pamazām sāka saprast, ka «nepareizā» biogrāfija neļaus viņam kļūt par tāljūru kapteini. Alma-Atā notika intensīva kinoražošana, uz fronti katru nedēļu jāsūta jauns kinožurnāls, bet vīriešu bija maz, tāpēc Viktoram nācās kļūt par kaskadieri un statistu, vēlāk viņš tika arī pie lielākām lomām, bet galu galā nonāca kombinēto uzņēmumu cehā pie animācijas un kombinēto kadru meistara Aleksandra Ptuško.
Ūdenskaujas paviljonā
Rīgā pirmoreiz Viktors Šildknehts ieradās 1936. gadā komjaunatnes centrālkomitejas rīkotā jauniešu regatē ar divām jahtām Pioņer un Udarņik - no Ļeņingradas uz Ļeņingradu gar Baltijas valstīm un apkārt Skandināvijai. Apmēram pēc desmit gadiem viņš tika nosūtīts uz Latviju ar Maskavas Otrās galvenās mākslas filmu pārvaldes pavēli - komandā, kura tika izveidota no PSRS lielo studiju pārstāvjiem, lai padomju Latvijā uzsāktu īstu kinoražošanu un dibinātu Rīgas kinostudiju, Viktors Šildknehts tika iekļauts kā kombinēto kadru mākslinieks un tūlīt sāka strādāt pie Aleksandra Ivanova filmas Mājup ar uzvaru (1947), kas tiek uzskatīta par latviešu padomju kinomākslas starta punktu.
Tālaika filmās kombinētie kadri bija tikpat populāri kā tagad datorgrafika un specefekti - būtība jau ir tā pati, tikai nosaukumi un daļēji arī tehnoloģija atšķiras. Kinostudijā bija speciāla kombinēto kadru nodaļa, ar kuras spēkiem, neizejot no paviljona, varēja nofilmēt gandrīz visu - ūdenskaujas, sprādzienus, staigāšanu pa jumtiem utt. Tāpēc Viktoram Šildknehtam darba pietika, viņš ir pielicis roku pilnīgi visām Rīgas kinostudijas filmām 50. un 60. gados. Dažas no tām bija īpaši sarežģītas, piemēram, Aleksandra Leimaņa filma Tobago maina kursu (1965), kur Šildknehts bija arī mākslinieks inscenētājs un kopā ar leģendāro operatoru Māri Rudzīti izcīnīja atļauju uzbūvēt lielāko dekorāciju kinostudijas vēsturē - četrstāvīgu kuģa šķērsgriezumu, kur vertikālā panorāmā varēja vienā kadrā ietvert visus klājus no kapteiņa kajītes līdz mašīntelpai.
Sešdesmito gadu vidū kombinēto kadru mode pamazām noplaka, Šildknehts sāka strādāt par mākslinieku inscenētāju - pirmā bija Aleksandra Leimaņa filma Cielaviņas armija (1964), sekoja Jāņa Streiča filmas Uzticamais draugs Sančo (1974), Mans draugs - nenopietns cilvēks (1975), Tikšanās uz Piena ceļa (1985), Aloiza Brenča Mirāža (1983) un citas, kopā 24 spēlfilmas. Lai gan mākslinieks to sauc par nejaušu sakritību, no šīm filmām trīs bija saistītas ar jūru - jau minētais Tobago, Kapteinis Džeks un Gaidiet Džonu Graftonu, kur Šildknehts nospēlēja arī epizodisku kuģa kapteiņa lomu; vēl divās jūras filmās - Kapteinis Nulle un Zem apgāztā mēness - Šildknehts rūpējās par kombinētajiem kadriem.
Darbu Rīgas kinostudijā Šildknehts beidza 1988. gadā ar Lūcijas Ločmeles filmu Svešais - pats esot palūdzis priekšniekiem, lai viņu laiž pensijā, jo kinostudijā saradušies daudzi jauni mākslinieki, bet 1990. gadā vēl tika pieaicināts kā kombinēto kadru mākslinieks Gunāra Pieša filmā Maija un Paija.
Par mūža ieguldījumu
Pēc kinostudijas Viktors Šildknehts bez darba nepalika - jau septiņdesmitajos gados atdzima viņa kaislība uz kuģu modeļu būvēšanu un kinomākslinieka gaitās aizsākās draudzība ar Klaipēdas Jūras muzeju. Tagad šajā muzejā atrodas apmēram 20 Viktora būvētu kuģu modeļu, trīs iekļauti Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, daudzi kuģi izklīduši pa citiem muzejiem un privātkolekcijām, bet jaunus mākslinieks būvēja vēl 90 gadu vecumā un pat Klaipēdas jahtklubā lasīja lekcijas par jūrniecības astronomiju. Un gleznoja - molberts ar iesāktu gleznu vienmēr bija centrālais elements Viktora Šildknehta istabā.
2009. gadā Nacionālais filmu festivāls Lielais Kristaps Viktoru Šildknehtu godināja ar balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā. Visu festivāla nedēļu kinoteātra Rīga Sarkanajā foajē publika ieinteresēti pētīja kino specefektu un kombinēto kadru anatomijas izstādi, kuru savam leģendārajam kolēģim par godu izveidoja Latvijas kinomākslinieku jaunākā paaudze Jurģis Krāsons, Mārtiņš Milbrets un viņu komanda. Laimīgā kārtā Viktora Šildknehta personība ieinteresējusi arī citus šobrīd aktīvus kinocilvēkus - producente Laima Freimane kopā ar Krievijas kolēģi Vladislavu Ščepinu un operatoru Uldi Janci vēl šovasar filmēja meistaru, veidojot dokumentālo filmu par viņa piesātināto un dēkaino dzīvi.
«Nepareizās» biogrāfijas dēļ Viktoram Šildknehtam jaunībā ļāva kļūt tikai par kabotāžas kapteini - tāds nedrīkst braukt tālās jūrās, ne tālāk par 300 jūdzēm no krasta. Un Latvijas kinomākslai paveicās - visus apvāršņus viņš sasniedza tepat, starp savējiem. Tikai viens kuģojums vēl bija palicis, vistālākais. Laimīgu ceļavēju, kapteini Šildkneht!