Lipīgā skolotāja
Piezīmes, kas tika iesūtītas Dienai un kuras ieguvām, uzrunājot jauniešus sociālajos tīklos un interneta forumos, ir gan saņemtas mūsdienās, gan «ar sirmu bārdu». Palasot arī interneta diskusijas, kurās jaunieši dalās ar savām piezīmēm, redzams, ka mūsdienu piezīmju «klāstā» ir vairāk tādu, kurās pārmesta lamāšanās necenzētiem vārdiem, rupja izturēšanās pret skolotājiem. Savukārt piezīmēs «ar bārdu» izpaužas arī tā laikmeta iezīmes. Uzskatāms piemērs ir Saeimas priekšsēdes Solvitas Āboltiņas (Vienotība) stāstītais par lokāla politiska skandāla izraisīšanu pēc tam, kad viņa piezīmējusi Ļeņinam ūsas. Piezīmju saturs arī liecina, ka daudzi skolotāji par asprātības trūkumu sūdzēties nevar. Piemēram, kāda skolotāja piezīmi par skolēnu sarīkotajām «līmes kaujām» parakstīja kā «Lipīgā skolotāja». Savukārt piezīmi «Jūsu meita karājas skolotāju istabā pie griestiem» var iegūt, ja skolotāju istabā ielido bumbiņa, uzkrīt uz skapja un skolotāja ienāk brīdī, kad skolniece jau gandrīz uzrāpusies uz tai pakaļ.
Izglītības speciālisti gan apšauba piezīmju rakstīšanas lietderību. Piezīmes efektivitāte ir atkarīga no skolēna interpretācijas, uzskata izglītības pētniece Solvita Lazdiņa. Ir skolēni, kuri piezīmi uztvers kā sodu, tas radīs diskomfortu. Tādā gadījumā piezīme «nostrādās» - šie skolēni vairs negribēs nonākt tādā situācijā. Savukārt citi to neņems vērā, un arī vecāki, kuru bērns saņēmis piezīmi 18 dažādos variantos, sāks to ignorēt.
No daudzām piezīmēm nav jēgas, ja skolotājs nepiedāvā arī problēmu risinājumu, norāda S. Lazdiņa. Kādi ir citi risinājumi? «Vispirms ir jārunā ar bērnu, un tas ir jādara, no vienas puses, stingrā, no otras puses, cilvēciskā atmosfērā,» saka S. Lazdiņa. Ir arī gana daudz skolēnu, kuri uzskatīs, ka piezīmes «ir stilīgākais komunikācijas veids», bet tad skolai ir jācenšas mainīt skolēna vai pat visas klases priekšstatu, ka stilīgs var būt arī citos veidos. «Tie ir tādi smalkumi, kas mūsdienu skolotājam ir jāmācās,» saka S. Lazdiņa, kura arī nenoliedz, ka «mēs esam pilnīgi citā skolā nekā pirms 10 gadiem». Pedagogiem darbu apgrūtinot arī lielās klases - piemēram, ja klasē ir 33 bērni, tas skolotāju ļoti ierobežojot.
Piezīme ir efektīva, ja tā ir daļa no kopējas sistēmas, norāda programmas Iespējamā misija attīstības vadītāja Zane Oliņa. Proti, ja iepriekš ir skaidra vienošanās, piemēram, par pieļaujamo uzvedību, mācību darba kritērijiem, tad tās pārkāpšanas gadījumā skolotājs var informēt ar piezīmi. Z. Oliņa neredz jēgu no nekonkrētām piezīmēm, piemēram, «stundā dauzās», jo tajā ir pārāk maz informācijas, faktu. Daudz vēlamāks risinājums esot vecāku uzaicināšana uz sarunu, informēšana par problēmām un vienošanās - «ja tas atkārtosies, es došu ziņu vai iedarbināšu mehānismu, par ko mēs runājām».
Vairāk runājot
Vairākas Dienas aptaujātās skolas arī norāda, ka mūsdienās vairs tikpat kā nepraktizē piezīmju rakstīšanu dienasgrāmatās. Tukuma Raiņa ģimnāzijas direktore Gunta Aumale stāsta, ka piezīmes skolēni saņemot ļoti retos gadījumos, krietni būtiskāks risinājums esot skolotāju sarunas ar vecākiem. «Piezīme ir vienpusēja apsūdzība. Saruna ar vecākiem ir viedokļu apmaiņa,» skaidro G. Aumale. Līdzīgu viedokli pauž arī Dobeles 1. vidusskolas direktore Ģertrūde Zabašta. Viņa norāda, ka piezīmēm ir informējošs raksturs, tā varot būt, piemēram, pateicība. Taču pret piezīmi kā sodu Ģ. Zabašta iebilst. Ja skolotājs dienasgrāmatā ieraksta, ka skolēns stundā neklausījās, tas nesniedz nekādu atgriezenisko saiti, saka Ģ. Zabašta. Tāpēc arī viņas vadītajā skolā praktizējot individuālas sarunas ar vecākiem.
«Tie laiki, kad par pārkāpumiem dienasgrāmatās rakstīja piezīmes, ir pagājuši,» atzīst arī Āgenskalna ģimnāzijas direktore Sandra Sīle. Viņa arī akcentē, ka izmaiņas šajā kultūrā ienesušas interneta sniegtās iespējas - skola izmanto e-klasi, skolotāji ar vecākiem sazinās ar e-pastu starpniecību. e-klasi pašlaik lietojot teju 650 skolu. Jau vairākus gadus e-klasē esot pieejams uzvedības žurnāls, kas daļēji aizstāj piezīmju rakstīšanu dienasgrāmatās, stāsta e-klases izstrādes vadītājs Jānis Kaģis. Uzvedības žurnāls izveidots tieši tāpēc, ka bijis liels skolu pieprasījums, un J. Kaģis to tulko kā caur puķēm izteiktu viedokli, ka ar piezīmi ir par maz, skolotāji grib izteikties plašāk. Viņš arī esot ievērojis, ka skolotāji šo vecāku komunikācijas rīku sākot izmantot nevis tāpēc, lai pateiktu «Jūsu dēls lēkāja pa galdu», bet gan lai nodotu dažādus informatīvus ziņojumus, piemēram, «neaizmirstiet rīt paņemt sporta tērpu».