Strādāt vai auklēt
Es atgriezos darbā strādāt pilnu slodzi 16 nedēļu pēc bērna piedzimšanas, atceras M.Buntinga. «Taču tagad redzu arvien vairāk jaunu sieviešu pazūdam uz gadu, lai atgrieztos strādāt pilnu vai nepilnu slodzi - atkarībā no tā, kas, pēc viņu uzskatiem, labāk sader ar bērnu audzināšanu. Mūsdienu sievietei var piederēt viss - gan darbs, gan ģimene,» raksta žurnāliste.
Situācija Latvijā joprojām gan ir nedaudz atšķirīga, uzskata sociālantropoloģe Aivita Putniņa. «Padomju laikos ar uzņēmumu bērnudārziem un silītēm sievietes maksimāli tika iesaistītas darba tirgū, bet pēc neatkarības atgūšanas, pozicionējot visu ar padomju laikiem saistīto kā sliktu un nepareizu, atgriezāmies pie modeļa, kurā sieviete mājās pieskata bērnus un nestrādā,» skaidro A.Putniņa. Taču šodienas ekonomiskajā situācijā vairs nav iespējams izdzīvot tikai ar viena pelnītāja algu kā XX gadsimta sākumā, viņa stāsta. ES veiktie pētījumi pierāda, ka valstij ir izdevīgāk, ja vecāki savieno karjeru ar bērnu audzināšanu. Turklāt, nolemjot bērnu dēļ pamest novārtā karjeru, sieviete riskē ar iespēju izkrist no darba tirgus, saņemt minimālu pensiju un ir neaizsargāta, ja vīrietis izlemj ģimeni pamest. Skandināvijā veiktie pētījumi parāda, ka (valstij) uzņēmumiem ekonomiski visizdevīgākā ir situācija, kurā abi vecāki velta vienlīdzīgu laiku karjerai, saka A.Putniņa. Arī Latvijā krīzes situācijā ģimenēm, kurās abi partneri saglabājuši iespējami labu kvalifikāciju, ir vieglāk pielāgoties darba tirgus izmaiņām un amortizēt risku, ilgtermiņā nodrošinot bērnam labvēlīgu vidi.
Protams, situācija uzlabojas, viņa uzsver. Sievietēm (vecākiem) ir iespēja strādāt nepilnu darbalaiku, uzņēmumi atbalsta ģimenes ar bērniem, veidojot bērnu istabas un piedāvājot elastīgāku darbalaiku.
Vieglāka dzīve
«Pirmo bērnu audzināt bija daudz sarežģītāk. Rāpulīšus deva uz cilvēku. Lai dabūtu četrus rāpulīšus, stāvēju rindā kopā ar tēvu, jo vīrs bija darbā. Autiņi bija jāmazgā. Bet tiku galā arī toreiz,» atceras Zanda Melkina (42 gadi). Viņas meitai ir 18 gadu, dēliņam - pieci. Meitu Zanda gaidīja barikāžu laikā. Pārtrauca pedagoģijas studijas, to vēlāk nožēloja. Pēc bērna kopšanas atvaļinājuma aizgāja no darba skolā, jo vēlējās pavadīt vairāk laika kopā ar meitu. «Biju droša, ka kārtīgs, strādīgs cilvēks pēc tam atradīs darbu.»
Pēc dēla piedzimšanas Zanda atgriezās darbā jau pēc gada. «Mainījās mani uzskati. Strādāju par preses sekretāri un gribēju šo darbu saglabāt.» Divus gadus viņa strādāja pa nullēm, jo visa alga aizgāja ceļam uz darbu un auklei.
Šodien ir vairāk lietu un iespēju, kas mammām atvieglo dzīvi. Var strādāt mājās. Savukārt mīnuss ir auklīšu un privāto dārziņu lielās izmaksas, bet uz pašvaldības dārziņiem jāstāv garās rindās, saka Zanda. Taču savienot darbu ar bērna audzināšanu nav jābaidās, uzskata Zanda, jo svarīga ir kopā būšanas kvalitāte. «Kad vēl dzīvojām centrā, izbaudīju laiku, kad kopā ar dēlu, braucot uz Jaunmārupes dārziņu, vairāk nekā stundu pavadījām sabiedriskajā transportā un runājāmies.»
Strādā mājās
Arī Ineta Līdemane (44 gadi) vecāko meitu izvēlējās nesūtīt bērnudārzā, bet jau no divarpus gadu vecuma ņēma līdzi uz darbu Mālpils meliorācijas muzejā, kur strādāja pusslodzi. «Meitai tur patika, arī kolēģu attieksme bija ļoti pretimnākoša,» skaidro Ineta. «Nezinu, vai tagad kas tāds ir iespējams.» Pēc dēliņa piedzimšanas 1991.gadā viņa izlēma palikt mājās un rūpēties par bērnu, nevis strādāt.
Inetas jaunākajai meitai tagad ir četri gadi. Lai gan Ineta patlaban lielākoties strādā mājās, viņa izvēlējusies sūtīt meitu bērnudārzā. «Nedomāju, ka es ikdienā varētu pietiekami ar viņu darboties. Negribu, lai meitiņas rīti paiet pie multfilmām,» saka Ineta.
Viņa šaubās, vai tagad bērnu audzināt ir vieglāk nekā pirms desmit piecpadsmit gadiem, jo mammas krīt un dreb par savu darbavietu. «Protams, ir iespēja strādāt pusslodzi, ja ar to naudu var iztikt.»
Revolūcija turpinās, slejā raksta M.Buntinga. Protams, ceļa gaitā jāpieņem lērums nepatīkamu kompromisu - saistītu ar nepiepildītām karjeras ambīcijām vai pilnībā neapmierinātās ģimenes žēlabām. Taču sabiedrības priekšstati par tēva un mātes lomu mainās.