Efektu vēl vairāk paspilgtināja šī vakara balsu konteksts, kurā viessolista Jevgeņija Taruncova tenors tomēr šķita par lirisku, vienkārši «par īsu» kaislības apmātajam Hozē. Turklāt jau režijas uzstādījumā Hozē taču ir ņuņņa. Tāds, kurš prot vien šaubīties un ciest, ļaujot liktenīgās izvēles savā vietā veikt citiem. Ieskaitot pēdējo. Jo Karmena patiesībā ir tā, kura drāmas finālā izaicina Hozē uz slepkavību...
Tieši Mikaēla bija dubulta intriga pagājušās sestdienas vakara izrādei, jo iestudējumam šajā uzticīgi mīlošās, kautrīgās, sirdsskaidrās lauku meitenes lomā ne tikai piepulcēta jauna balss. Šī bija arī debija lomā starptautiski pieprasītajam Latvijas soprānam Marinai Rebekai, kuru līdz šim Rīgā esam iepazinuši kā spožu belcanto dziedātāju (Adīnas lomā G.Doniceti operā Mīlas dzēriens) un izcilu Violetu (Dž.Verdi Traviatā), kurai pa spēkam gan koloratūras, gan sirsnīgs balss plūdums. Šoreiz Mikaēlas lomā tā bija reti sastopamā kombinācija, kad balss dzidrums ir roku rokā ar siltu skanējumu, kurā nav ne miņas no dzedruma. Un uz skatuves viņa ir tik ļoti patiesa un dabiska, ka nevar nenoticēt ne lauku meitenes mulsumam, ne spēkam, kuru viņa stiprina 3.cēliena ārijā - lūgšanā.
Žagara Karmena ir iestudējums ar īpašu likteni. Tā dzīve uz mūsu Operas skatuves sākās uzreiz ar visaugstāko kvalitātes virsotni, jo titullomu pirmā dziedāja Elīna Garanča. (Tolaik tā bija viņas debija lomā, kura nu jau atveidota gan vasarā Romas operas brīvdabas festivālā, gan pagājušajā sestdienā Londonas Koventgārdena operā, nākamais iestudējums gaida Ņujorkas Metropolitēna operā.) Līdz šim neviens nav spējis tuvoties vokālajai meistarībai un skatuviskajai dedzībai, kādu Hozē lomā apliecinājis Aleksandrs Antoņenko. Un neviens nav spējis likt tik dzīvi skanēt orķestrim, kā to pirmizrādēs darījis Karels Marks Šišons. Spilgta, patiesi saviļņojoša bija arī pirmā Mikaēla - Kristīne Opolais. Kas notiek, ja galvenajās lomās kāda no viņiem uz skatuves nav, jau pieredzēts viesizrādēs Maskavā, pēc kurām recenzijās Karmenas atveidotāju (no Lietuvas) pat nepieminēja. Tāpēc jo vairāk ir prieks, ka izrāde dzīvo un ir atradusi titullomā drāmas motoru tepat uz vietas - Kristīnes Zadovskas personā. Tieši pēdējā laikā viņas mecosoprāns kļuvis spēcīgs, pilnasinīgs, ar krāšņu tembra buķeti. Uz skatuves aktīva, organiska, sievišķīgi pavedinoša, viņa uzrunā arī tad, kad klusēdama raida skatienu zālē (3.cēliena fināls).