Mums bija jākāpj vilcieniņā, lai dotos uz savu pagaidu nometni kaut kādā pamestā vācu ciematā. Māju vietā mūs sagaidīja nožēlojamas būdas. Sapratu, ka tādā kopā ar citiem gulēt nespēšu: lupatas, putekļi, zirnekļu tīkli un sazin kas vēl.
Apmetos dārziņā aiz būdiņas starp upeņu krūmiem. Laiks pieturējās silts un sauss, tāpēc varēju pavadīt te daudzas naktis. Beidzot neziņu par mūsu nākotni izkliedēja aicinājums pieteikties radiotelegrāfistu kursos. Pēc dažām dienām jau maršēju uz citu nometni. Mans draugs Valdis palika turpat, jo viņu smagi bija piekāvis kāds puisis no pašmāju Maskavas ielas. Par ko - nezinu. Atstāju viņu guļam siena šķūnī. Žēl...
Jaunajā apmācību nometnē, kas atradās dziļā mežā, laiks ritēja ātri, jo apgūt radiotelegrāfijas prasmi bija interesanti. Netālu no nometnes atradās neliels ezeriņš. Nolēmu aiziet līdz tam, izpeldēties un nomazgāties, jo jutos netīrs. Diena bija saulaina un samērā silta. Bija 3. septembris, mana 18. dzimšanas diena.
Vienatnē sēdēdams, atcerējos, ko vecāki stāstīja par manu nākšanu pasaulē. Tas notika Rīgā, kādā privātklīnikā. Privātā tāpēc, ka mani vecāki bija sīkburžuāzijas pārstāvji - viņiem Centrāltirgū bija savs stends, kur viņi pārdeva piena produktus. Vēlāk viņi mani sūtīja Dzeņa privātskolā, par ko es nepavisam nepriecājos. Un tā laikam jau biju piedzimis naktī, jo mans tēvs ieradās klīnikā agri un līdz ar ziediem mātei atnesa žurnāla Atpūta jauniznākušo numuru. Tur pirmajā lappusē bija kāda cilvēka, šķiet, ārvalstu diplomāta, foto. Viņa vārds bija Monvilds. Šis vārds mātei iepatikās, un viņa nolēma tādu dot savam jaunpiedzimušajam dēlam.
Savā dzīvē es nereti ļoti cietu no šī vārda. Skolā bērniem tas šķita dīvains, un viņi mani ķircināja. Vēlāk dažādās iestādēs, kārtojot darījumus, dienestā mans vārds sagādāja neērtības. Tā ar atmiņām nosvinēju savu 18. dzimšanas dienu. Vēroju apkārtni. Priežu mežs, pakalni. Uz vienu no tiem uzsliets skatu tornis. Gribētos tanī uzkāpt! Nomazgājies un mazliet nosalis atgriezos nometnē, kur tiku dīdīts prūšu gaumē. Lielāko dienas daļu aizņēma Morzes ābeces apgūšana vācu valodā. Nebija viegli, bet galā tiku.
Sadraudzējos ar kādu grupas puisi, kurš, tāpat kā es, vēlējās nokļūt netālajā skatu tornī. Varbūt ieraudzīsim jūru? Un tā kādā svētdienas rītā abi devāmies turp. Mūsu izjūtas bija pilnas saules gaismas un maldinošas brīvības. Kaut kā uzrāpāmies pašā augšā, kur pavērās skats uz mežu galotnēm bez nevienas cilvēku mītnes. Tad mans draugs izteica vēlēšanos dziedāt. Viņam bija lielisks varoņtenors. Un tā no torņa augstumiem atskanēja Pajaco ārija no slavenās Leonkavallo operas. Draugs bija muzikāli izglītots, viņa balss bija spēcīga un lidoja tālumā kā putns. Tik skaistu dziedājumu nekad nebiju dzirdējis. Nokāpjot mūs sagaidīja pārsteigums - bariņš vācu meiteņu, ko bija atvilinājis neparastais dziedājums te, viņu mežā.
Taču mani tās nesaistīja. Biju vīlies meitenēs un mīlestībā... Mums ar draugu bija jāatgriežas nometnē. Prombūtnes laikā mūsu biedri bija saņēmuši un izdzēruši arī mūsējās kantīnes devas, tādēļ bija neierasti jautri. Bet apstākļi, kuros atgriezāmies, bija visai mežonīgi: slikts ēdiens, telpas aukstas, nav kur izmazgāt veļu, apsēdušas utis. Nekādas rūpes par mums, Dzimtenes aizstāvjiem. Jutos ierauts kā melnā atvarā. Kā no tā izrauties? Gribu atgriezties mājās.
Taču zināju, ka tas nav iespējams. Kas tālāk? Bija vien jādodas pašam meklēt sava pulka vadību un ziņot, ka kursus esmu beidzis un varu stāties pie radiotelegrāfista pienākumu pildīšanas. Mierināja doma, ka vismaz nebūšu tā saucamais grāvju zēns, tas ir, nebūs ar automātu rokās jālien ierakumos. Diemžēl Morzes ābeci man pielietot nevajadzēja, jo ceļā uz netālo pilsētiņu Kaminu, kur bija izvietots pulka štābs, ieraudzīju, ka mūsu rācijas sadauzītas guļ grāvī. Vedēji tās tur bija iegāzuši.
Negadījums? Bet varbūt ne? Kas to lai zina... Kaut kāds absurds, kā viss, kas ar mani atgadījās turpmāk.
Turpinājums 18. jūlija numurā