Apstākļi, kādos biju nokļuvis, neveicināja manas karavīra patriotisma jūtas, apziņu, ka cīnāmies par brīvu Latviju.
Tolaik populāra bija dziesma Mēs sitīsim tos sarkanos un tad tos zili pelēkos. Bet puiši šo dziesmu bija pārfrāzējuši un dziedāja šādi: «Mēs sitīsim tos utainos...» Bet utaini bijām mēs paši, tāpat arī vācu karavīri. Vēlāk, kad nokļuvu pie krieviem (patiešām neticamā veidā), tie mani tūliņ aizdzina uz pirti, kur krievu zaldātienes pamatīgi noberza un izmazgāja veļu. Nebija grūti izprast, ka tajā karā katrai valstij bija savas intereses.
Veltīgi bija cerēt, ka Vācijas uzvaras gadījumā Latvija kļūs brīva valsts. Manās rokās nonāca kāda vācu karte, kurā bija attēlota viņu pēckara vīzija: Latvija, Lietuva, Igaunija un daļa Krievijas bija iekļauta Ostlandes (Austrumu valsts) sastāvā. Pat es, 17 gadus vecs jauneklis, apjēdzu, kas mūs sagaida un par ko karojam mēs. Protams, toreiz nestādījāmies priekšā, kāda būs latviešu dzīve PSRS sastāvā, kur mūs iekļāva kara īstie uzvarētāji. Kad vien bija iespējams, mēdzu atdalīties no savas grupas biedriem, lai ieietu kādā pamestā mājā, pabūtu mānīgos cilvēciskos apstākļos, iesēstos kādā klubkrēslā, kas atgādināja manu iepriekšējo dzīvi.
Vairākkārt man nācās redzēt drūmu ainu. Atverot durvis uz kādu dzīvokli, redzēju ap galdu sēžam visu ģimeni un kaut ko gaidām. Ko īsti? Droši vien viņi paši to nezināja. Vienmēr tad klusu aizvēru durvis un devos tālāk. Uzzināju, ka pilsētiņa ir krievu armijas ielenkta. Acīmredzot Maskavas virspavēlniecība bija devusi savai armijai uzdevumu ielenkt latviešu leģiona l5. divīziju, lai fiziski iznīcinātu to kā kaujas vienību. Reiz, klaiņojot pa pilsētu, no centra aizklīdu uz tādu kā nomali. Pūta auksts vējš un gaisā virmoja vieglas sniegpārslas. Attapos, ka neatceros ēku, kurā apmetās mana grupa, ienākot pilsētā. Ievēroju, ka no kāda liela nama skrēja ārā cilvēki, sievietes basām kājām. Acīmredzot tur bija saņemta ziņa par krievu uzbrukumu pilsētai. Cilvēki panikā centās tikt kravas automašīnas kastē. Pa ielu braukāja vīri formas tērpos un mēģināja kaut ko regulēt. Pamalē sārtojās ugunsgrēka atblāzma, kas liecināja, ka tuvējās zemnieku mājās jau rīkojas iebrucēji. Pavisam netālu visu laiku skanēja šāvieni. Iespējams, ka tur jau ielauzusies kāda maskaviešu izlūkvienība. Pie lepnas senatnīgas savrupmājas ieejas stāvēja liels limuzīns, kura priekšā plīvoja standartkarodziņš ar latviešu leģiona zīmi. Pa lepnās mājas durvīm iznāca jauns, slaids virsnieks ar mūsu leģiona zīmotnēm.
Mirkli pavērojis situāciju, virsnieks piegāja pie limuzīna, atvēra aizmugurējās durvis, uz sēdekļa uzmeta dokumentu mapi un savu automātu. Tad viņš atgriezās ēkā. Man katrā ziņā vajadzēja tikt ārā no pilsētas. Lūk, iespēja! Es, ne mirkli nešaubīdamies, ierāpos limuzīnā un piespiedos priekšējā sēdekļa aizmugurei. Sapratu, ka esmu uzsācis apšaubāmu dēku. Tad atgriezās jauniņais leitnants un kopā ar pārējo automašīnu varzu sākām braukt. Visu ceļu mūs nemitīgi apšaudīja. Pēc neilga laiciņa apstājāmies pilnīgi tukšā ielā pie kādas ēkas, kas izskatījās pēc skolas. Mans šoferis izkāpa un pagājās aiz ēkas stūra. Es nekavējos darīt tāpat un iegāju ēkā, kas tiešām izrādījās skola. Kādā telpā iekurināju krāsni, sametu uz grīdas tur atrastos matračus un nosnaudos līdz rītam. Tad tūliņ devos meklēt 15. divīziju. Izrādījās - joprojām esmu turpat Kaminas pilsētiņā. Sastapu dažus vietējos iedzīvotājus un vācu karavīrus, kuri apmēram zināja, kurā virzienā varētu būt mana divīzija. Visu dienu noklejoju pa drūmo pilsētiņu, bet neatradu neko izsalkuma remdēšanai. Vakarā izgāju pa tādiem kā senatnīgiem vārtiem un devos virzienā, ko bija norādījuši aptaujātie.
Drīz biju nonācis skrajā meža stūrī. Netālu dega ugunskurs. Tur mani sagaidīja beļģu leģionāri - arī viņi bija devušies cīņā, lai neielaistu sarkanos savā zemē. Kara biedri pacienāja mani ar ceptiem kartupeļiem, iedeva matracīti, piekodinot, lai es snaužot bez rūpēm. Pie ugunskura bija silti, bet, gaismai austot, biju spiests doties tālāk. Uzzināju, ka mana divīzija esot kādā netālā muižiņā.
Turpinājums 25. jūlija numurā