Britu psiholoģes Klaudijas Hemondas grāmatā par subjektīvo laika izjūtu (Time Wraped) minēta hipotēze, ka cilvēki, kuri regulāri patērē tā saukto fast food, ir nepacietīgāki. Ņemot vērā ēšanas stilu mūsdienu Latvijā, kaut kas patiess šajā pieņēmumā varētu būt... Jo nepamatotu nepacietību demonstrē pat indivīdi, kuriem it kā vajadzētu būt pragmatiskiem, - uzņēmēji.
Proti, nereti nākas lasīt paziņojumus, ka prognozētais Latvijas ekonomikas izaugsmes temps - divi trīs procenti gadā - neesot pietiekami liels. Vajagot vismaz piecus vai sešus, vispār jau astoņus. Nē, jaunu «burbuli» viņi negribot, un tomēr... Apbrīnojami.
Kā šie godājamie ļaudis to iedomājas realitātē? Strauju tempu tradicionāli uzrāda valstis, kas startē no izteikti zema atskaites punkta, - tas lielā mērā izskaidro, kāpēc krāšņākie IKP pieauguma rādītāji ir dažām valstīm Āfrikā. Lai cik sliktās domās mēs būtu par Latvijā notiekošo, būsim reālisti - mūsu atskaites punkts arī pēc krīzes iekritiena salīdzinājumā jau ir augsts. Otrs veids izteikti straujas IKP izaugsmes panākšanai ir, ja valsts rīcībā ir kaut kas ļoti pieprasīts un īpašs - kāds dabas resurss, ievērojami lētāks darbaspēks, iespēja, atvainojiet, nesodītāk piecūkot vidi utt. Vai Latvijai šādi plusi, kas gan tikpat viegli saucami par mīnusiem, ir? Diez vai. Pasaule, kurai mēs it kā jūtamies piederīgi kultūras, vērtību utt. izpratnē, arī nekrīzes periodos pieaugumu divu, trīs, četru procentu apmērā uzskata par ļoti jēdzīgu. Nē, mums vajag fiksāk, turklāt periodā, kad mūsu eksporta tirgi priecājas par izaugsmi kā tādu - pat 1% līmenī. Mēs nekādi negribam attīstīties organiski - mēs gribam būt ģenētiski modificēti. Jā, bet organiskais ceļš nozīmējot, ka būs ilgāk jāgaida līdz «Eiropas līmeņa» sasniegšanai. Pirmkārt, kādas Eiropas - Šveices vai Itālijas dienvidu? Otrkārt, kāda līmeņa - vai tā, ko Eiropa vairs nespēj noturēt un kas zināmā mērā jau ir pagātne?