Tik traģikomiski par savu pagātni un tagadni mēs vēl īsti nespējam runāt - nezaudējot cieņu un humora izjūtu. Kā gan citādi viņi varētu pārdzīvot arī šo laiku, kad ārpasauli nesasniedz ne puse no ziņām, ko domā un jūt tie, kas nav prezidenta apkaimē, kad viņu tauta ir piedzīvojusi lielāko emigrāciju savā mūžā, jo izceļojusi ir vairāk nekā trešdaļa.
Piektdien, kad Latvijas hokejisti, izbaudījuši veiksmi sešās spēlēs, ceturtdaļfinālā cienīgi zaudēja kanādiešiem, pirmoreiz demonstrējot saviem sirdi saķērušajiem līdzjutējiem, kā izskatās, kad laukumā spēlē seši pret trijiem, un kā Kanāda nekādi piecu minūšu laikā nevarēja dabūt ripu tukšajos Latvijas vārtos, Valmieras teātrī svinēja jubileju aktrisei no Latvijas laika - Rutai Birgerei.
Viņai tieši 7.maijā palika 85, un viņa tovakar spēlēja pļāpīgo Serafinu ar cirvi rokā Oļģerta Krodera iestudētajā Akmens ligzdā. Divas vai trīs epizodes ir Rutiņas daļā, bet nav iespējams viņu nepamanīt, palaist garām un neatcerēties. Kur viņi smeļas ticību un mīlestību un spēj nesašmucēties, bet iedvesmot mūs visus, kas blakus. Tie no Latvijas laika. Kroders, Birgere, visi, kas šķiet bērnībā elpojuši citu gaisu. Un mantojuši imunitāti - pret varu stulbumiem un laika paradoksiem.
Ja nebūtu viņu, varbūt mēs neticētu, ka iespējams pārdzīvot visu, nepazaudēt cieņu un nesākt nīst - tos, kas pie tā ir un arī nav vainīgi. Lai varētu saglabāt dzīvu sapni par latvietību.
Pagājušās nedēļas nogalē mēs bijām Līgatnes dabas takās, kur par vienu latu var dabūt nostaigāties piecus kilometrus, izspēlēt spēles - atrodi vilkus un apjūsmo lāčus. Saules un vēja, un no bruģiem izsprukušu pilsētnieku tur bija gana, svaiga gaisa un skudru arī.
Un, kaut arī neizdevās ieraudzīt nevienu vāveri, nebija šaubu, ka arī to tur ir daudz, jo ik pa laikam pie kokiem čupās un izklaidus bija izmētātas izēstu čiekuru čaulas. Eduards dusmīgs konstatēja: «Nav kārtības,» - un grasījās iet kārtot. Nebūtu slikti, ja tikai tukšu čiekuru haosā būtu paslēpta pazaudētā kārtība.