Daudzus pārsteidzis fakts, ka līdz ar nominēšanu premjera amatam līdzšinējā zemkopības ministre Laimdota Straujuma iestājusies arī partijā Vienotība, kaut arī politiski tas ir pilnīgi loģisks solis. Pirmkārt, viņai jau sen bijusi cieša sadarbība ar šo partiju - nu jau demisionējušās valdības koalīcijas sadarbības līgumā bija skaidri fiksēts, ka zemkopības ministre pārstāv Vienotību. Un, otrkārt, lai nu kam, bet cilvēkam, kas uzņemas vadīt valdību priekšvēlēšanu laikā, jābūt ne tikai ļoti kompetentam valsts pārvaldē un pieredzējušam vadītājam ar skaidru vīziju par veicamajiem darbiem, bet arī nodrošinātam ar stipru politisku aizmuguri. Pretējā gadījumā būtu liels risks tikt samaltam kā graudiņam starp dzirnakmeņiem partiju savstarpējās kaujās.
Taču, kā noprotams no pirmajiem topošās premjeres vēstījumiem, šķietami klusā politiķe negrasās «atsēdēt» nākamajai valdībai atvēlēto laiku - vajadzības gadījumā arī dūri galdā uzsitīs, ja kāds slaistīsies vai darīs muļķības.
Šajā ziņā ar Laimdotu Straujumu viss ir skaidrs. Daudz būtiskāk šobrīd būtu pievērst uzmanību tam, ka arī nākamajā valdības koalīcijā kā šķietami vienots politisks spēks figurē tā dēvētie olšteinieši jeb neatkarīgie deputāti. Izskatās, ka Zatlera slavenā frāze «kas es esmu?» šobrīd vislabāk raksturo tieši no viņa saraksta atšķēlušos tautas priekšstāvjus.
Kādas politiskās un ekonomiskās intereses viņi pārstāv? No kura saraksta un vai vispār startēs nākamajās vēlēšanās? Kādu politisko atbildību uzņemsies? Atbildes uz šiem jautājumiem būtu jārod vēl līdz valdības apstiprināšanai.
Var jau apsmīnēt tēzi par likumos nekur neformulēto politisko atbildību, taču ir ļoti daudz piemēru, kur redzam, ka tā reāli pastāv. Mēs zinām, no kuras partijas prasīt atbildību par Izglītības, Reģionālās attīstības vai Ekonomikas ministrijas līdzšinējo darbu, no kuras - par Finanšu, Veselības vai Labklājības ministrijas un no kuras - par kultūras un tieslietu jomā paveikto vai nepaveikto. Partiju pārstāvju līdzšinējai un arī turpmākajai darbībai valdībā noteikti būs ietekme uz nākamo vēlēšanu rezultātiem.
Ir saprotams, ka līdzatbildību par satiksmes jomu uzņemas arī Vienotība, tomēr, kā redzam, daudzi lēmumi tiek pieņemti politiski it kā neformālo deputātu grupas interesēs. Ir ļoti labi, ka viņi ir gatavi atbalstīt arī nākamo valdību. Taču partijām, sasēžoties pie valdības veidošanas galda, būtu loģiski prasīt, lai visu partneru darbība nākotnē būtu prognozējama. Lai nesanāk tā, ka visi parakstās par koalīcijas izveidi un tad sākas «lielā tautas staigāšana» - kāds no olšteiniešiem pieslejas vienai, cits - otrai valdības partijai, bet vēl kāds piepeši izrādās parlamentā nemaz nepārstāvētas partijas pārstāvis.
Tā ka - kārtis galdā! Un laikus!