Tas ievadam. Stāsts būs par kartupeļu lasīšanu. Ja nu ir kāda lieta, kas bez gludināšanas un arbūzu sēkliņu lobīšanas, ko pavada lipīga šļakstīšanās, man nepatīk, tad tā ir kartupeļu lasīšana. Bērnības trauma. Atceros drēgnos rītus, kad, ar sviestmaizēm un termosiem nodrošinājušies, mēs, skolnieciņi, gumijniekiem kājās kāpām kolhoza autobusā. Klajš, pelēcīgs lauks, kur svilpoja vējš, smidzināja lietelis, un vagas, ja arī kaut kur beidzās, tad tur, kur saule riet. Sajūta bija tāda - drusku verdziska.
Mazliet interesantāk bija radinieku lielajā saimniecībā, kad kartupeļus raka savām vajadzībām. Vagām gals bija labi redzams, un, lai paskubinātu sabraukušos pieaugušos talciniekus, vagas galā saimniece nolika sudraba paplāti, uz kuras atradās kristāla spicglāzītes, norasojusi Stolicnaja pudele un zacenīte - ķilavu maizītes ar olu. Tāpēc no bērnības mīlu ķilavu maizītes ar olu. Tomēr visu savu apzināto dzīvi esmu izvairījusies no kartupeļu talkām. Ja ne kāds gadījums šovasar.
Kādā saules pielietā augusta rītā mana vīramāte, cepot pankūkas, uzmanīgi ieminējās, ka šodien jānoņem kartupeļi. Man kā ledus auksts pār muguru noskrēja sašutuma vilnis. Tomēr vīramāte taču! Ņēmu spannīti, vilku gumijniekus un gāju vagā. Un tad es to sajutu. Zeme smaržoja. Tā - silti un laimīgi - smaržo kopta un mīlēta zeme. Redzēju, ar kādu rūpību vīra vecāki apglāstīja katru bumbuli. Silti un rudenīgi kūpēja netālā rudzu druva, tvanēja koptās asteres, puķuzirņi, nolasītie upeņu krūmi. Vēlāk, pārlasot kartupeļus un malkojot smalku argentīniešu sarkanvīnu, domāju par to, ka vēsture mēdz atkārtoties. Par to, kā mainās attieksme pret lietām dažādos laikos. Par to, ka manai mazajai meitai varētu patikt lasīt kartupeļus savā saimniecībā. Un ka šitādas lietas kā kartupeļu lasīšana sakoptā un lolotā zemē var kļūt par skaistu vasaras piedzīvojumu, kas dod spēku izdzīvot līdz nākamajai vasarai.