Ivars domāja, ka tas ieslēgts šķūnī, pie kura bijuši velosipēdi, taču policisti sacīja, ka neko nevarot darīt. Vēl dažas reizes pēc tam apmeklējot _Latgalīti_, savu riteni Ivars vairs neredzēja. Lai gan šim stāstam pagaidām nav laimīgu beigu, citreiz aktīva rīcība nozagtā riteņa meklēšanā ir attaisnojusies. Divriteņu zādzību skaits arvien pieaug, piemēram, šajā jūlijā tas bijis par trešdaļu lielāks nekā pērn. _Diena_ publicē dažus no šādiem stāstiem, lai ļaundaru nolaupīto velosipēdu īpašnieki nezaudētu cerības savus rumakus tomēr atgūt.
«Pase ir pie manis»
Rolands Puhovs velosipēdu vakaros pieslēdza mājas pagrabstāvā pie margām. Lai arī ārdurvīm bija kods un tās uz nakti slēdza, zaglis mājā iekļuva un, pārzāģējot kāpņu margas, velosipēdu nozaga. Latgales priekšpilsētas policisti likuši manīt, ka, visticamāk, manta neatradīsies, jo nesen ritenis nozagts pazīstamam policistam un arī nav atrasts. Ieteikts riteni meklēt lombardos un Latgalītē. Rolands to darīja teju nedēļu, paralēli pētot sludinājumu portālus. Piektdienas vakarā ap deviņiem viņš portālā ss.lv ieraudzīja sava velosipēda bildi. Piezvanīja pārdevējam, sarunāja tikšanos. Piezvanīja policistiem uz Gogoļa ielu, aicinot palīdzēt, taču viņi atbildēja, ka darba laiks beidzies.
Satiekoties ar pārdevēju, Rolands atpazina savu velosipēdu, taču to neizrādīja. «Teicu, ka pirkšu, tikai nevaru uzreiz tos simt latus dabūt. Sarunājām tikties nākamajā dienā, kad man būs nauda,» tādējādi Rolands cerēja iegūt laiku, lai pierunātu policistus sadarboties. «Bezcerīgi. Saku - pēc stundas zaglis būs pie Origo, bet viņi atbildēja - nav laika. Gāju uz iecirkni un lūdzu, lai atnāk. Tomēr piekrita. Paņēma līdzi otru policistu civilās drēbes.»
Satiekot pārdevēju ap 18 gadu vecu puiku melnās drēbēs - Rolands priecīgi spiedis roku un smaidījis. Prasījis, vai ritenim ir kādi dokumenti. Nē, neesot. «Nekas, būs jau labi tāpat, jo šī velosipēda pase ir pie manis,» atceras Rolands. Tobrīd policists uzlicis pārdevējam uz pleca roku un teicis, lai puisis nāk līdzi uz iecirkni. Rāmja numurs sakrita ar to, kas ir velosipēda pasē. «Puisis bija sašutis. Teica, ka riteni kaut kur atradis. Esot gribējis pārdot Latgalītē, bet tur solīti tikai divdesmit lati. Tā izdomājis pārdot internetā.» Policijā Rolands uzzinājis, ka puisis dzīvo netālu no viņa un ss.lv piedāvājis arī zagtu mp3 pleijeri un pulksteni.
Par zīmi novelk jaku
Vents Vīnbergs stāsta par kolēģi, kura, viņa mudināta (pašam bijis nozagts ritenis - neko neiesāka, bet vēlāk savu «karmista» pasīvo nostāju mainīja), «ar pārgriezto drošības ļerpatu no notikuma vietas pa taisno gāja uz iecirkni».
Tur, gluži kā Rolandam, viņai ieteica «aktīvi čekot Latgalīti, interneta sludinājumus un tamlīdzīgas vietas». Pēc divām nedēļām kolēģe ss.lv atradusi savējam līdzīgu divriteni un zvanījusi izmeklētājam. Norunāts, ka viņa piesakās par pircēju, brauc apskatīt preci, bet policists pa gabalu vēro. Ja ritenis ir īstais, lai dodot norunāto zīmi. Tajā pašā dienā dažādās mašīnās braukuši uz Ogri pie sludinājuma autora.
Ar pārdevēju tikušies stāvlaukumā. Kamēr kolēģe pētījusi riteni, policists maliņā pīpējis. Ritenim bijušas nokasītas visas raksturīgās pazīšanas zīmes, arī sēdeklis cits. Kolēģe kādu laiku svārstījusies, tad lūgusi izbraukt testa riņķi. Bremze ķērusies tāpat kā viņas ritenim, uz stūres bijusi lipīga vieta tur, kur iepriekš aptinusi līmlenti. Apkatījusi šasijas numuru. Tas bijis pavirši novīlēts, bet sakritība bija nojaušama.
Venta kolēģe par zīmi novilkusi vējjaku, un policija nākusi klāt. Pārdevējs dievojies, ka nesen riteni nopircis lombardā sievai, bet tai neesot paticis. Tad nu policija kopā ar viņu un riteni brauca uz minēto lombardu, bet manta īpašniecei atdota iecirknī vēl pēc dažām dienām.