Krivenkovas brīnišķīgajām gleznām, lai cik lielas tās arī būtu, dīvainā kārtā piemīt maz reprezentablitātes. Atšķirībā no, piemēram, Barbaras Gailes, ar kuras perlamutra un citām abstrakcijām neuzmanīgam skatītājam varētu rasties pirmās asociācijas. Tāpat atšķirībā no franču mākslinieka Mišela Kasteņjē gleznām izstādē In Memoriam Eiropa, kuras galerija izvēlējusies eksponēt vispirms - pirmajā zālē, kurā nokļūstam uzreiz no ielas. Krivenkovas tonāli netveramās abstrakcijas izstādītas otrā telpā, kur tās lieliski izskatās zem skaistā apaļā gaismekļa, tomēr uztvēru šo otrā numura pozīciju ar teju vai aizvainojumu - kā, tās gleznas taču tik labas, ka jāliek pašās «pirmajās rindās» un par tām skaļi jāstāsta visiem, visiem.
Pirmo reizi kaut ko no Tatjanas Krivenkovas mākslas redzēju stipri sen, šķiet, deviņdesmitajos, un tas bija apgleznots porcelāns. Un diez vai būšu atradusi citu salīdzinājumu, lai pastāstītu, kāda tā glezniecība ir. Proti, tā ir kā lazējošas, caurspīdīgas glazūras kārtu kārtām. Arī veidojot blīvas masas iespaidu, tas dzidrums neaizkrāsojas ciet. Kā pamanījusi topošā mākslas zinātniece Elvija Pohomova portālā Studija: «Tas, kas sākumā šķiet tikai kā balti nokrāsots audekls, patiesībā ir ļoti smalks un niansēts gleznojums, un atkarībā no skatītāja atrašanās vietas gleznas krāsa mainās, piemēram, darbā Gaismas atdalīšanās no tumsas III sākotnēji šķietami baltais audekls iegūst niansēti dzeltenus toņus vai turpat blakus esošajā Gaismas atdalīšanās no tumsas IV sākotnēji melnais audekls pārvēršas piesātinātu tumši violetu un zilu krāsu jūklī.»
Mākslinieces īpašo krāsu izjūtu savukārt precīzi komentējusi Elita Ansone: «(..)Tatjana Krivenkova savās maigo, krītaino pasteļtoņu attiecībās ienes tādas kā nobīdes no tradicionāli acij pierastajiem krāsu salikumiem. Šīs niansēti noregulētās, nedaudz nobīdītās attiecības rada savādu citādības, gribētas nepareizības, tomēr bezgalīga jutīguma apslēptās rezerves. It kā tu atrastos citā laika un telpas zonā, kur viss ir kaut kāds savādāks, it kā pazīstams, bet tomēr izmainīts. Telpa saplacināta, bet laiks neierobežots.» Šis vērojums sasaucas ar minēto neērtumu vai problemātiskumu. Barbaras Gailes pigmentu fetiša gleznās var gluži vai noslīkt baudā, turpretim Tatjanas Krivenkovas gleznas, manuprāt, saslēdz baudu ar prātu, ja tā var izteikties. Tās ir dramatiskas gleznas tādā nozīmē, ka tajās kaut kas norisinās. Kaut kas būtisks, ar attīstību, konfliktiem un atrisinājumiem. Ar problēmām, lai cik tas dīvaini izklausītos. Ar jautājumiem un atbildēm. Tas tā, iedziļinoties, kaut gan melni baltajā «zobainajā» gleznā konflikts ir gluži skaidrs. Tomēr atpūtai var arī baudīt - kā bālais kļūst zaļgans vai iedzeltens, kā melnais šķautnēs saspurojas zili sārts, kā matēts robežojas ar spīdīgo un tamlīdzīgas frāzes. Māksliniece ne vien mīl un pazīst teorijas, piemēram, šīs izstādes anotācijā citēts Alberts Einšteins par relativitātes teoriju, bet arī mēdz mulsināt teorētiķus un citus skatītājus, apgalvojot, ka viņas mākslai ar abstrakcionismu neesot nekāda sakara. Viss, ko viņa gleznojot, esot pilnīgi reāls. Tad laikam jātaisnojas, ka abstraktums man jālieto kaut vai ērtības labad, lai lasītājs puslīdz saprastu, par ko ir runa. Par reālumu, īstumu nav šaubu.
Kādā Einšteina izteikumā izstādes anotācijā gleznotāja, manuprāt, dod skatītājam virzienu vai tādu kā kaleidoskopu, caur kuru raugoties var «tikt klāt» viņas gleznām, proti, «viss ir jāvienkāršo, cik vien iespējams. Bet ne vairāk». Protams, ļoti noslēpumaini. Mazliet skaidrības ievieš atkal Elita Ansone, rakstot, ka Krivenkova «glezno krāsu, kas radusies no gaismas». Un kaut kas konceptuāls jeb no valodas, manuprāt, arī ir svarīgs. Tas atrodams izstādes un dažu gleznu nosaukumā par gaismas atdalīšanos no tumsas kā netieša, neērta un trausla norāde vai sakarība ar to, kas notiek arī ārpus galerijas sienām un ārpus gleznām, - gaisma tiešām ir atdalījusies no tumsas, un pavisam drīz, ap Lieldienām, mēs visi kā katru gadu varēsim priecāties, kādi brīnumi no tā sanāk. Pagaidām galerijas «tumšajā istabā» gleznas bez dienasgaismas ir kā asni un kā solījums. Viņās viss jau ir. Tāda, lūk, rupja aģitācija par trauslu mākslu.