Lai gan, kā to pierāda šāgada Purvīša balvas nominācijas, eksperti glezniecību joprojām uzskata par vecmeistaru cienīgu nodarbošanos iepretī «jauno mediju» mākslas vairs ne tik jaunajām idejām. Kā šādos apstākļos iejūtas progresīvs, kaut sevi jau pierādījis gleznotājs? Andris Eglītis sniedzis netiešas atbildes izstādēs _Lietu kārtība_ Arsenālā un _Es vēlos būt tur_ Cēsīs 2009. gadā, kā arī jaunajā izstādē _Dzīves apstākļi_ bijušās bankas telpās blakus Makdonaldam Vecrīgā. Viņš veido ekspozīcijas, kurās gleznas iesaistītas konceptuālā dialogā ar telpu un vidi visplašākajā nozīmē.
Kā tu strādā?
Kaut kas briest, briest - domas ritinās un, kad nogatavojas - tad gleznoju. Vismaz pirms šīs izstādes bija tā, ka ļāvos tam, kas mani interesē, no gleznas uz gleznu. Kad glezna «izaug» galvā, tad es to uzgleznoju, īpaši necenšoties ievīt kaut kādā kopējā kontekstā.
Vai izstādes gleznas tev galvā rodas visas uzreiz vai viena pēc otras?
Viena pēc otras, dažas - paralēli. Iepriekšējās izstādēs bija vairāk izdomāti «komplekti». Šoreiz gribējās atiet nost no sērijgleznošanas, katrs darbs ir par sevi.
Tad jau sanāk it kā «atskaites izstāde» - agrāk mākslinieki tādas taisīja. Kā tev radās doma darbus izstādīt tieši šeit - vienkopus, tomēr katru atsevišķā telpā?
Atskaite? Zināmā mērā - jā, priekš sevis. Uzgleznoti un neizstādīti darbi vienā brīdī neizbēgami veidojas par veselumu. Izstāde ir kā nogrieznītis, pēc kura var iet tālāk. Izstādei ir nozīme. Kamēr izstādes nav, katra nākamā glezna kaut kādā veidā ietekmē arī iepriekšējās - tās saistās kopā. Ietekmē veidu, kā skatīties uz iepriekšējo gleznu vai domāt par to.
Kādēļ izstāde notiek bijušajos bankas kabinetos?
Izskatīju variantus (smaida). Veiksmes un intuīcijas summa! Šīs telpas tika noskatītas, kad vēl te bija banka, bet tad vēl te izstādīties nebija iespējams. Es biju ienācis apskatīties, un uzreiz likās, ka varētu būt īstā vieta. Tieši ar telpu kontekstu, izkārtojumu, kurā katrai gleznai ir iespējams piešķirt savu kabinetiņu, kas ļauj «ieiet» katrā atšķirīgā sajūtā, gleznas pasaulē.
Ja pareizi saprotu, tu glezno tieši dabā?
Jā. Ir dažādi - reizēm ir kaut kas gatavs ieraudzīts, bet bieži vien starp ieraudzīšanas mirkli un gleznošanu paiet diezgan ilgs laiks. Varētu pat teikt, ka ieraudzītās vietas pašas par sevi nav būtiskas. Par kaut ko domājot, atrodoties atbilstošā noskaņā, es pamanu to, kas atbilst tam, ko gribu gleznot. Tad ieraudzītais tiek vēl iekšā audzēts. Gleznā man ir ļoti svarīga struktūra, paiet laiks, kamēr sajūtu tēls atrod pareizo gleznas struktūru. Un tad tas tiek uzgleznots. Bet struktūra ir izdomāta pirms tam. Ir skaidrs plāns, ko darīt gleznošanas mirklī.
Kam tev tā daba vajadzīga?
Lai būtu klātbūtnes efekts. Iepriekš viss ir izdomāts, bet brīdī, kad gleznoju, domāšana atslēdzas. Tad var dabūt vajadzīgo ātrumu un tiešumu. Gleznojot darbnīcā, no fotogrāfijām pamazām, sākas gudrošana. Gleznojot klātbūtnē, izvēles ir jāizdara krietni vien ātrāk. Tas notiek instinktīvi un, man šķiet, palīdz dabūt vajadzīgo enerģijas spriegumu. Man patīk salīdzināt: piemēram, lai veiktu trikus uz velosipēda vai lai lidmašīna paceltos, ir vajadzīgs noteikts ātrums. Uz stāvoša riteņa trikus nevar izpildīt. Klātbūtnē, tiešumā un ātrumā smadzenes atslēdzas, un pieslēdzas kaut kas jaudīgāks. Ir jau iekšā gan pieredze, gan plāns, bet...
Reizēm tev tas gleznošanas process ir diezgan ekstrēms: naktī vai ziemā, aukstumā...
Tas arī ir sevis sagatavošanas veids, kā nonākt pie rezultāta. Man ir sajūta, ka darbs top jau tajā brīdī, kad es pludmalē izroku bedri un ierīkoju tur gleznošanas vietu vai gatavojos darbam. Tādā veidā var vēl vairāk koncentrēties. Atliek diezgan nedaudz pieskarties audeklam, lai būtu gatavs darbs.
Tagad es nedaudz pakomentēšu, un tev tikai atliks piekrist vai ne. Tev ir bijuši neliela izmēra un tonāli smalki darbi, bet esi veidojis arī ļoti vīrišķīgu instalāciju, ar motorzāģi koka bluķus (izstādē Lietu kārtība izstāžu zālē Arsenāls, 2008). Šķiet, ka šoreiz esi savienojis abas šīs pieejas. Tu atdod glezniecībai tās vieliskumu un gleznošanas aktam - performances, notikuma raksturu, bez kura tā nevarētu rasties, bet kas rezultātā ne vienmēr ir skaidri redzams.
Jā, tā ir. Pamazām esmu sapratis, ka šis ir mani visvairāk interesējošais gleznošanas veids. Katra glezna ir notikums, kur es pats meklēju piedzīvojumus, un rezultāts sagādā pārsteigumus. Esmu atmetis gleznošanu no fotogrāfijām - tajā man visvairāk pietrūka klātbūtnes sajūtas. Gleznojot siltā studijā, izmantojot fotogrāfiju, jutos vairāk kā attēlotājs. Klātbūtnē - vairāk dalībnieks. Man tas ir daudz interesantāk. Mērķis vienmēr ir, lai skatītājs sajustu enerģijas atdevi no darba. Man šķiet svarīgi, ka skatītājs var izsekot katram manam triepienam un saprast, kā tas viss ir tapis. Manuprāt, tā ir daļa no darba vērtības - ja viss ir ļoti vienkārši, bet pēc iespējas precīzāk sajūtu un izteiksmes ziņā.
Iet nepastarpināti pie dabas - tā patlaban mākslā nav visai populāra doma. Izplatītāka ir dažādu mediju iesaistīšana, virtuālās pasaules apspēle, kolāžas no rūpnieciski ražotiem materiāliem. Vai tu apzināti neļaujies šiem virtuālās pasaules izaicinājumiem?
Es uzticos un paļaujos uz to, kas mani interesē, kādēļ - nezinu. Agrāk dabai vienkārši netiku klāt. Likās, ka tas ir pārāk sarežģīti, piemēram, uzgleznot cilvēkus uz ielas. Vieglāk nofotografēt. Daži no jaunajiem uzstādījumiem gan arī ir tapuši tā, ka situācija, piemēram, kafejnīcā, ir nofotografēta un pēc tam vēlreiz inscenēta - jau īpaši gleznošanai. Jā, es esmu uzmanīgs pret pārāk klišejisku laikmetīgumu. Bet nenoliedzu, ka es varētu pie kaut kā tāda nonākt.
Vai tu jūti kaut kādu saikni ar glezniecības klasiķiem? Inga Šteimane, piemēram, avīzē Kultūras Forums saista ar tevi...
Nacionālas cerības? (Smejas.)
Jā. Sakarā ar glezniecības atdzimšanu citu mediju vidū. Vai nav apgrūtinoši būt par glezniecības advokātu, it kā tai būtu par kaut ko jātaisnojas, un vai tu tā jūties?
Nē, es nejūtu ne tādu pienākumu, ne atbildību. Mani priecē, ka joprojām pasaules mērogā laiku pa laikam parādās gleznotāji, par kuriem nerodas nekādi jautājumi, kāpēc viņi joprojām izmanto krāsu un audeklu, nevis kaut ko citu. Varbūt, par to domājot, mēs nonākam pie ķermeniskuma, žesta klātbūtnes un fiziskās dimensijas akcentēšanas, kas glezniecībā ir unikāla. Paralēli attēlam, ko var panākt visdažādākajos veidos, glezniecība ir fiziskā klātbūtne.
Un kā ar nacionālo skolu? Skatoties tavas gleznas, nepamet sajūta, ka, piemēram, Kalnroze droši vien pelēko gleznotu savādāk, niansētāk, Artums nekad negleznotu zaļu koku tik vienkārši kā tu.
Ja godīgi, gleznojot tevis minētie mākslinieki manā apziņā nedzīvo. Protams, kā latviešu skolas «produktam» man ir kaut kādas pašsaprotamas lietas, kuras es nemēģinu ne noliegt, ne izcelt. Bet vairāk iznāk domāt par glezniecību ārpus Latvijas.
Esi arī pasniedzējs Mākslas akadēmijā. Tev kaut kas ir jāmāca studentiem. Ko tu viņiem saki?
Savas sapratnes un iespēju robežās mēģinu pastāstīt, kas notiek, ja dara tā vai šitā. No tīri amatnieciskās puses. Bet tā nav nevienu brīdi īsti nodalāma no radošās. Studenti attīstās, un es mēģinu vērst viņu uzmanību uz to, ko viņi dara. Pasniedzējs var likt mazliet vairāk ieraudzīt un apzināties.