Ķerra kartupeļu Rīgas ielā
Dzīve pilsētā bez laukiem, no vienas puses, ierobežo pilsētnieka zaļās izpausmes. No otras puses, ja ir uzdrīkstēšanās, tad, izrādās, pat Rīgā ielas malā var rudenī novākt divas ķerras kartupeļu ražas. Tā pērn rīdziniece Inese Ozere ar savu kuplo ģimeni vasarā devusi otrās dzīves iespēju asnainiem kartupeļiem maisiņā, ko kāda paziņa gribēja izmest mēslainē, uzskatot jau par nederīgiem. Tā ap Jāņu laiku vasarā, kad īstenais kartupeļu sēšanas laiks jau sen beidzies, Inese ar saviem četriem bērniem tepat Rīgā pie savas dzīvojamās mājas Rūjienas ielā nolūkojusi zemes placi zem liepām. Turpat ielas malā cietajā, putekļainajā zemē mazā ģimenes talkā sastādīja sadīgušos kartupeļus. «Biju dzirdējusi, ka kartupeļi augot arī attīra vietu. Neskatoties uz vēlo stādīšanas laiku un cietās, putekļainās pilsētas zemes laistīšanas pūlēm visas vasaras garumā, rudens tomēr vareni pienāca ar divām ķerrām kartupeļu ražas, ko paši arī ģimenē apēdām,» stāsta Inese, piebilstot, ka vislielākais prieks par procesu bijis bērniem un garāmgājējiem, kas pazinuši kartupeļu lakstus, kas spraucās no zemes turpat ietves malā.
Palīdzam pilsētai būt ilgtspējīgai
«Ar tik vienkāršu lietu kā savu zaļumu un ziedu stādīšanu mēs palīdzam pilsētai tapt ilgtspējīgākai. Urbānajai dārzniecībai ir daudz pozitīvo ietekmju: estētiskā, vides, sociālā un arī ekonomiskā,» norāda Eiropas Brīvprātīga darba brīvprātīgā Anna Daniliaka, kas kopā ar biroja kolēģiem biedrībā homo ecos: izveidoja vertikālā mazdārziņa darbnīcu. Anna pērn Latvijā, svinot Zemes dienu 22. aprīlī un meklējot veidus, kā padarīt pilsētu ilgtspējīgāku, nonāca pie domas par apzaļumošanas darbnīcu: «Gatavojoties darbnīcas norisei, secinājām, ka mūsu birojā nav dārzkopībai īsti piemērotas vietas - ne balkonu, ne lielu logu palodžu, bet pagalmā ir vienīgi asfalta pārklāta autostāvvieta. Tā mums radās ideja par vertikālo pagalma dārziņu, kas tapa otrreiz lietotās plastmasas pudelēs un dzērienu iepakojumos, izvietojot tos uz žoga un sastādot tajos garšaugus.» Garšvielu mazdārziņš uz žoga kalpojis ne tikai iedvesmai un birojnieku pusdienu papildināšanai ar svaigiem akcentiem, bet arī priecējis apmeklētājus. Lai gan viens no pārbaudījumiem biroja cilvēkiem pēc dārziņa iekopšanas bijusi tā laistīšana, ņemot vērā nedēļas nogales un brīvdienas, kad dārziņš palicis savvaļā, vasara tomēr bijusi draudzīga gardai garšaugu ražai tik un tā. «Jāapzinās, ka sava mazdārziņa iekopšana prasa ne vien apņemšanos un rūpes, bet arī pacietību. Īpaši, ja kaut kas neizdodas ar pirmo reizi. Savas vides apzināšanai un augu rakstura izzināšanai vajadzīgs laiks,» piebilst Anna, aicinot eksperimentēt un nepadoties, ja pirmo reizi viss neizdodas tā, kā izsapņots.
Mazdārziņš kā paaudžu tilts
Mazdārziņam ir spēks ne vien priecēt to īpašniekus ar pašaudzētām lietām, bet arī mazināt sociālas problēmas, piemēram, padarīt vecumdienas košākas, bet ārpusskolas gaitas aizraujošākas, kopīgi apgūstot jaunas prasmes. Tāpēc Rīgas 6. vidusskolas jaunāko klašu skolēni kopā ar aprūpes centrā VSAC Ezerkrasti mītošajiem senioriem satikās, lai, kopīgi darbojoties, radītu zaļus papildinājumus Rīgai un savai apkaimei. Tā 2013. gadā aizsākās un divu gadu garumā norisinājās studenšu Jekaterinas Stakles un Annas Žabickas virzītais projekts Iesakņotāji, veicinot mazdārziņu kultūras atdzimšanu un paaudžu satuvināšanos, vienlaikus labiekārtojot pilsētvidi, iesaistot pašus tās iedzīvotājus. «Iesakņotāju atziņa bija tā, ka cilvēkiem zeme patīk daudz vairāk, nekā viņi paši apzinās. Vienkārši iegremdēt rokas vēsā zemē - kas tā var būt par baudu!» secinājušas projekta īstenotājas. Tā skolēni kopā ar senioriem vairākās kopīgās tikšanās reizēs ne tikai atklāja, ko kurš domā par bērnību vai par vecumdienām, bet arī kopīgi kļuva par dārzniekiem, arī par dārzniecības partizāniem, iemācījās veidot vertikālos dārziņus, iekopa piemājas dārziņu un pat pēc kopīgas noslēguma izstādes mielojās kopīgā piknikā. Darba augļus un diskusijas par paaudzēm un pilsētvides uzlabošanu ikviens pērnās vasaras izskaņā varēja vērot un baudīt kultūras vasarnīcā Esplanāde.
Ugunskura vietā - kaņepju labirints
Vislabāk, ja dārzam savu īsto vietu un veidu ļauj atrast lēnām un dabiski. Piemēram, tuvējam brīvdabas danču placim pārtopot par mazdārziņu pašaudzētiem dārzeņiem vai vecajai ugunskura vietai - par dobi zaļajam labirintam. Par to ir pārliecināta Ikšķiles Brīvās skolas vadītāja Kristīne Liberta, daloties skolas pieredzē dārzniecībā, jau ceturto gadu izmēģinot jaunas idejas un iedvesmojoties no permakultūras, kuras pamatā ir ilgtspējīga saimniekošana un harmoniska salāgošanās ar vidi.
«Mums skolā ir svarīgi, lai nekas nav mākslīgs. Līdz ar to mēs baudām procesu, kurā radām savas dobes eksperimentējot. Iesākumā mums bija klasiskais mazdārziņš, taču drīz sapratām, ka tas mums neder, jo skolas gaitas noslēdzas jūnija vidū, taču īstenais sakņu un dārzeņu laiks ir tieši vasara. Tā kā šai dobei līdzi vairāk dzīvoja skolas pavāre, nevis bērni, sapratām, ka tas mums ilglaicīgi nestrādās. Tad dārzeņu dobes vietā iekopām samulčētu dobi ar kartupeļiem. Tur gan paši bērni rudenī varēja priecāties par ražu, un tas neprasīja lielus dobes apkopšanas darbus,» stāsta Kristīne, uzsverot, ka skolā svarīgi ir ļaut atklāt bērniem procesu izglītojoši izklaidējošā veidā, pašiem piedaloties procesā. Savukārt pērn Ikšķiles Brīvās skolas vecajā ugunskura vietā tapa pašaudzēts labirints: apaļajā zemes pleķītī tika iestādītas industriālās kaņepes un pupas gliemeža formā. Prieks par paveikto bijis ne vien skolēniem, kam dzīvais un zaļojošais labirints gandrīz divu metru augstumā sagādāja rotaļu prieku un kļuva par vietu aušanas nodarbībām brīvdabā, bet arī putniem, kas, rudenim tuvojoties, novāca sev tīkamu ražu. «Dārza lietās mums darbojas tie skolēni, kam gribas vingrināt savus «zaļos pirkstiņus». To arī kopīgi darām, izmēģinot dažādas iespējas, ko mums ļauj apkārtējā vide un idejas, kas sniedz ne vien ražu, bet arī izglīto un priecē. Pašreiz strādājam arī pie tā, lai šogad varētu sertificēt savu dārzeņu dobi kā bioloģisku, lai jau esošajā ekovirtuvē mēs varētu izmantot arī pašaudzētu, bioloģiski sertificētu ražu. Tāpat mums vēl ir sapnis par siltumnīcu, kuru arī ceram agrāk vai vēlāk īstenot,» par iecerēm stāsta Kristīne.