Signe un Normunds Ezeriņi par audžuģimeni kļuva pirms 12 gadiem. Pirmā ģimenē ievietotā meitenīte Līga nu jau ir pieaugusi dāma. «Līga pie mums nokļuva no bērnunama un bija laimīga, ka nonākusi ģimenē. Turpretī otra meitenīte priecājās, ka tiks atpakaļ uz bērnunamu,» par piedzīvoto šoku stāsta Signe. Meitenīte pēc izņemšanas no ģimenes bija dzīvojusi bērnunamā, tad kādu laiku vienā audžuģimenē, no kurienes nokļuva krīzes centrā, un tad no turienes devās uz Indāniem. Par šo pieredzi Signes stāsta ar lielu rūgtumu: «Bērnam bija grūti saprast, ka nedrīkst bez atļaujas ņemt citu mantas, sākās citi pigori. Grūti bija pieņemt, ka ir mamma un tētis, kas uzstāda kaut kādus noteikumus, ir kaut kādas prasības un nosacījumi. Es raudāju, ka bērns jāved atpakaļ uz bērnunamu, bet viņa priecājās, ka atkal nonāks ierastajā vidē.»
Indānu saimniece atklāj, ka bērni, kas audžuģimenēs nonāk no bērnunama vai no bioloģiskās ģimenes, ļoti atšķiras. «Uzreiz var just, kurš ir ģimenes bērns. Ar viņu ir vieglāk veidot kontaktus, attiecības, šī sasaiste un uzticēšanās veidojas vieglāk un ātrāk. Arī kaut kādas prasmes un elementāras mājas lietas,» liecina Signes pieredze.
Psiholoģe Guna Berga, kas konsultē audžuģimenes un adoptētājus, savā ilgajā darba praksē pārliecinājusies - lai bērns izaugtu ar stabilu psihi, spētu uzticēties cilvēkiem, justos droši, izaugtu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, viņam nepieciešams viens cilvēks, kam viņš pieķeras, ar kuru veidojas sasaiste un uzticēšanās. Bērnu aprūpes iestādēs to nav iespējams nodrošināt tikai tāpēc, ka tur nav tik daudz cilvēku. Tāpēc bērniem ir tik svarīga šī ģimeniskā vide, īpaši agrīnā vecumā - līdz trijiem gadiem.
Signe ir pārliecināta, ka tie bērni, kas šobrīd uzturas bērnunamos, protams, ir pelnījuši augt ģimeniskā vidē, taču uzreiz visus izdalīt audžuģimenēm nebūtu pareizi. Lai bērni izaug un aiziet savā dzīvē, bet tos bērnus, kas nupat izņemti no savām bioloģiskajām ģimenēm, gan nevajadzētu ievietot bērnunamā.
Šobrīd Ezeriņu ģimenē aug divas māsiņas, kuras savā ģimenē guvušas dziļu emocionālu traumu un kādu laiku bijušas ievietotas krīzes centrā. Arī šīs meitenītes ir priecīgas, ka nokļuvušas ģimenē, un ar lielām bailēm raugās mammā Signē, ja kādā sarunā tiek minēti vārdi «krīzes centrs».
Daudzu audžuģimeņu pieredze liecina - pretēji likumdošanā noteiktajam, ka tā ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi īslaicīgi - līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība, bērni šajā audžuģimenē paliek ilgu laiku un savā dzīvē dodas tieši no turienes. «Līga pie mums izauga. Mēs viņai kāzas sarīkojām un tagad esam kļuvuši par vecvecākiem,» stāsta Signe, kura atzīst, ka pirmais audžubērns Ezeriņus tā arī sauc - par savu ģimeni.