Mana vecmāmiņa abonēja arī žurnālu Santa. Vēl joprojām atceros 90. gadu sākuma Santas kāzu numuru ar tumsnēju meiteni baltā plīvurā uz vāka. Man varēja būt astoņi vai deviņi gadi, kad šo numuru izstudēju līdz driskām. Tur netrūka ne nieka: ieteikumi kleitām, plīvuriem, apakšveļai, kāzu plānošanai, pušķiem, ielūgumiem, kūkām, pirmajai naktij un medusmēnesim. Mītiska un aizraujoša pasaule - rokasgrāmata mazas meitenes sapņiem. Smalki iepazinos ar kleitu modeļiem un rūtiņu burtnīcā pārrakstīju svarīgākos kāzu plānošanas punktus, lai jau laicīgi nodrošinātos nākotnei. Kādā no lappusēm bija citāts no romāna Vējiem līdzi, ko es pēc tam palūdzu vecmāmiņai un pārlasīju aptuveni desmit reižu gadā. Šis Santas izdevums kļuva par manu Bībeli kāzu plānošanā vēl ilgi pirms jebkādām ciešākām attiecībām ar pretējo dzimumu - līdz pat pusaudzes gadiem, kad dumpīgi paziņoju vecākiem, ka nekad neprecēšos. Un arī bērnu man nebūs. Bet, ja būs, es nekad pret viņiem neizturēšos tik nejauki, cik vecāki pret mani.
Es neesmu bijusi īpaši daudz kāzās. Vienas no jaukākajām bija pagājušovasar - burvīgs noslēgums nedēļai, pavadītai foto nometnē Latvijas nekurienē. Precējās mani iepriekšējā gada pasniedzēji. Bez tradicionāliem jampadračiem un statiskiem kopfoto. Šajās kāzās es, iespējams, pirmoreiz sapratu, ka šķiršos ar savu toreizējo puisi, jo skaidri iekoda apjausma, ka mums nav tā kā viņiem. Ne tā, kā man gribētos, lai mums būtu. Lai arī daudzu manu draugu un vienaudžu vidū valda uzskats, ka kāzas ir tikai lieka formalitāte, nevajadzīgs papīrs, kam nav nekāda sakara ar patiesu mīlestību; es gribu savu krēmkrāsas kleitu ar kruzuļotiem apakšsvārkiem, sapņu vīrieti, kuram man ik pa laikam ir pat vairāki iedomu kandidāti, ballīti un laimīgu kopdzīvi mūžīgi mūžos.