Atkal Ķīlis, un atkal rektori, un atkal karš. No politiskā šova viedokļa tas viss ir vienkārši burvīgi. Vieni nu var mesties aizstāvēt nabaga donkihotisko ministru, kurš izaicinājis gluži vai pašus nelabos, bet citi turēt frontes līniju un pašaizliedzīgi gulties priekšā augstskolām, kurām kāds it kā taisās atņemt pēdējo kapeiku. Epiteti birst cits par citu krāšņāki, un ka tik tie tūlīt pat neizkonkurēs 18. novembra svētku salūtu. Sanāksmes, sapulces, prasām to un šito, un kur vēl spēcīgāks un iedarbīgāks drauds par demisiju! Bet...
Cienījamais ministra kungs, cienījamie rektori, ministri un studenti, augstākā izglītība nav nekāda Rīgas Dinamo un Čeļabinskas Traktora hokeja spēle, kurā - jo vairāk kautiņu, Ivanānu un uzbrukumu, jo lielāka bauda skatītājiem. Un, piedodiet, pašreiz notiekošo nekādi nevar nosaukt par rīcību sabiedrības un Latvijas attīstības interesēs. Rimstieties!
Jūsu visu kopīgais uzdevums ir sarūpēt un gādāt, lai visi jaunieši, kas izvēlas studēt, beidzot augstskolu, ar savām zināšanām spēj konkurēt pasaules līmenī, lai viņi ir derīgi darba tirgum, lai viņi spēj radīt brīnumus zinātnē un lai viņi ar godu savā CV var rakstīt augstskolas diploma vārdu. Patlaban lielākoties tā nav, un kurš gan to nezina.
Rektoriem patiesībā būtu jābūt laimīgiem, ka viņiem beidzot ir tāds ministrs, kurš, ideālu vadīts, spēj pat «grauzt ledu», ir azartisks, mērķtiecīgs, un ka viņam iekškabatā nav kādas slēptas privātas intereses, kā tas nereti gadījies ar citiem ministriem.
Tajā pašā laikā arī Ķīlim ir jāņem vērā, ka te nav nekāda Āfrikas valsts, kurā nepakļāvīgos var tā ņemt un mierīgi apšaut. Ka izglītības sistēmas pārstāvji allaž pēc dabas bijuši vieni no konservatīvākajiem un ka rektoru teiktajā ir vērts ieklausīties. Ka viņi drīzāk ir mudināmi uz pārmaiņām, ko paši vēlas, nevis dzenami uz priekšu kā stulbi ēzeļi.
Gan vienai, gan otrai pusei novēlu arī būt vairāk paškritiskai. Tikai tā var sākt iet kopīgu ceļu.