Uzrāviens apstājas
Vienas paaudzes laikā Japāna spēja palielināt valsts iekšzemes kopproduktu (IKP) 50 reizes, kļūstot par mūsu planētas tehnoloģiskāko valsti. Japānas uzplaukuma periodā - XX gadsimta 80. gados un 90. gadu sākumā - daudzi ekonomisti prognozēja, ka pavisam drīz - pēc divām trim desmitgadēm - Japāna apsteigs ASV, kļūstot par pasaules lielāko ekonomiku un trešo globālo superlielvalsti līdztekus ASV un 80. gados vēl pastāvošajai PSRS. Šīs prognozes izrādījās kļūdainas gan tāpēc, ka superlielvalsts pasaulē palikusi tikai viena, gan tāpēc, ka šobrīd Japāna tā arī nav kļuvusi par pasaules varenāko ekonomiku.
Patlaban aizvien lielāks skaits ekonomikas ekspertu norāda, ka Ķīnas ekonomikas galvu reibinošais uzplaukums daudzējādā ziņā līdzinās Japānas uzplaukumam pirms dažiem gadu desmitiem. Tas liek raizēties, ka arī Ķīnu var piemeklēt Japānas vērtspapīru un nekustamā īpašuma tirgiem līdzīgs sabrukums, kuram sekoja ilga stagnācija, kas nav pārvarēta joprojām.
Šī pieļāvuma pamatā ir Japānas ekonomiskās situācijas 1990. gadā un mūsdienu Ķīnas salīdzinājums, lai gan stāvoklis globālajā ekonomikā šobrīd ir atšķirīgs no stāvokļa pirms divām desmitgadēm.
Palīdz eksports
Japānas ekonomikas vidējais pieaugums laikā no 1955. līdz 1990. gadam bija 6,5% gadā, kamēr Ķīnas ekonomikas attīstība pēdējos 35 gados bijusi pusotru reizi ātrāka - vidēji 9,9% gadā. Gan Ķīnas, gan Japānas uzplaukuma pamatā ir eksports. Kā Japānas ārējās tirdzniecības saldo - starpība starp eksporta un importa vērtību - iepriekšējā gadsimta beigās, tā mūsdienu Ķīnas tirdzniecības saldo nesaskan ar rietumvalstīs ierasto praksi. Taču, ja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā turpinājās globālās ekonomikas pieaugums, palīdzot Japānas eksportētājiem pārciest nedienas valsts iekšienē, tad šobrīd Ķīnas galvenajos eksporta tirgos - ASV, Eiropas valstīs un arī Japānā - valda depresija. Tāpat visas minētās valstis, it īpaši ASV, aizvien vairāk satrauc iespaidīgie tirdzniecības deficīti ar Ķīnu, kamdēļ tiek meklēti risinājumi deficītu mazināšanai.
Japānas ārējās tirdzniecības saldo savu augstāko punktu sasniedza 1987. gadā, kad tas līdzinājās 4,3% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Iespējams, ar mērķi apturēt Japānas ekonomisko ekspansiju jau 1985. gadā tika noslēgts tā dēvētais Plazza līgums (nosaukts Ņujorkas viesnīcas, kurā dokuments tika parakstīts, vārdā). Atbilstoši šim līgumam Japāna, ASV, Lielbritānija, Francija un Vācijas Federatīvā Republika vienojās stabilizēt savu valūtu kursus, kā arī īstenot saskaņotas darbības valūtu tirgū. Līgums tiek vērtēts ļoti pretrunīgi - pēc daudzu ekspertu domām, tas Tokijai tika faktiski uzspiests, taču, lai nu kā, līguma rezultātā Japānai nācās paaugstināt jenas kursu attiecībā pret dolāru, kas atstāja negatīvu ietekmi uz šajā valstī ražoto preču konkurētspēju un eksportu kopumā.
Savukārt mūsdienu Ķīnas ārējās tirdzniecības saldo līdzšinējo augstāko punktu - 10,6% no IKP - sasniedza 2008. gadā. Tajā pašā laikā visas rietumvalstis un it īpaši ASV regulāri un pamatoti apsūdz Ķīnu mākslīgā nacionālās valūtas juaņas kursa pazemināšanā.
Atšķirībā no Japānas rietumiem gan nav reālu ietekmes sviru uz Ķīnas politisko vadību, taču šīs valsts valdība pēdējos gados tomēr ir cēlusi juaņas kursu par 9%. Nacionālās valūtas nostiprināšanās, apvienota ar ievērojamu darba algu kāpumu, ir būtisks iemesls, kamdēļ šobrīd kritusies Ķīnas ekonomikas konkurētspēja un ārējās tirdzniecības saldo noslīdējis līdz 3%. Tiesa, galvenie iemesli, kādēļ samazinājies šis rādītājs, ir pieprasījuma pēc Ķīnas precēm mazināšanās krīzes pārņemtajos rietumos, kā arī aizvien pieaugošais izejvielu un dažādu materiālu (piemēram, celtniecības buma Ķīnā nodrošināšanai) imports.
Slēpto parādu risks
Jāatceras arī, ka Japānas rūpniecība un banku sektors XX gadsimta 90. gados sastapās ar ievērojamu parādu slogu. Ekonomiskā uzplaukuma gados Japānā viss tika tirgots par nesamērīgi augstām cenām, attiecīgi ņemot nesamērīgus kredītus zemes un nekustamo īpašumu iegādei. Rezultātā laika posmā no 1992. līdz 2005. gadam Japānas bankām nācās norakstīt tā dēvētos sliktos parādus par summu, kas līdzinās 19% no valsts IKP. Lai atbalstītu ekonomiku, valdība arī bija spiesta sākt nebeidzamu aizņemšanos, kamdēļ šobrīd valsts parāda līmenis ir sasniedzis fantastiskus 230% no IKP.
Savukārt Ķīnas valdības mēģinājumi saglabāt augstus ekonomikas izaugsmes tempus arī pēc 2008. gada, kad sākās globālā ekonomiskā krīze, noveda pie tā, ka šīs valsts bankas bija spiestas ievērojami palielināt kreditēšanas apmērus. Tikai laika posmā no 2008. gada oktobra līdz 2009. gada oktobrim tās izsniedza jaunus kredītus par kopumā 1,5 triljoniem ASV dolāru (Ls 0,8 triljoni). Turklāt pastāv aizdomas, ka Ķīnas finanšu sistēmā ir liels daudzums slēptu parādu. Piemēram, pagājušajā gadā atklātībā nonāca informācija, ka valsts provinču pārvaldes institūciju parādi varētu būt aptuveni 2,2 triljoni ASV dolāru (Ls 1,18 triljoni).
Ķīnai ir iespējas
Kopējais izaugsmes potenciāls ir tas iemesls, kura dēļ daudzi ekonomisti optimistiski raugās uz Ķīnas nākotni vismaz tuvākajā nākotnē. Japāna 1990. gadā jau bija augsti attīstīta un bagāta valsts, kurā vidējie valsts iedzīvotāja ienākumi līdzinājās 83% no vidējā ASV iedzīvotāja ienākumiem. Savukārt, kad Japānas valdība pēc ekonomikas sabrukuma grasījās tautsaimniecību stimulēt, ieguldot līdzekļus vērienīgos infrastruktūras projektos, noskaidrojās, ka visa nepieciešamā infrastruktūra jau pastāv un naudu ieguldīt var tikai esošās infrastruktūras uzlabošanā.
Tikmēr Ķīna joprojām ir uzskatāma par nabadzīgu valsti, kuras iedzīvotāja vidējie ienākumi sastāda tikai 17% no vidējā amerikāņa ienākumiem - vidējā bruto mēnešalga Ķīnā 2011. gada bija 457 ASV dolāri (Ls 245,9). Aptuveni puse Ķīnas iedzīvotāju joprojām dzīvo lauku rajonos, kas nozīmē nevis desmitiem, bet simtiem miljonu cilvēku, kuri, visticamāk, migrēs uz pilsētām, turpinot nodrošināt Ķīnas rūpniecības konkurētspēju. Līdztekus iekšējam patēriņam strukturālas izmaiņas sabiedrībā tiek uzskatītas par iespēju izvairīties no Ķīnas ekonomikas stagnācijas.
Cits jautājums, kā šādas izmaiņas iespējamas politiskajā sistēmā, kur pie varas atrodas viena partija, kas nemīl nedz opozīciju, nedz kritiku. Turklāt Ķīnas iespaidīgā teritorija, milzīgais cilvēku skaits un caurspīdīguma neesamība ievērojami sarežģī valdības informētību par procesiem valstī. Vērts atcerēties, ka arī Japānā, par spīti formālai demokrātijai, līdz pat 1990. gadam nebija ietekmīgas opozīcijas un politikā gadu desmitiem dominēja Liberāldemokrātiskā partija, kura tā arī nespēja atbilstoši reaģēt uz ekonomiskajām pārmaiņām.