Režisors Viesturs Meikšāns Imanta Ziedoņa pasaku poēziju ievietojis globālo komunikāciju laikmeta vidē, kur nekāda cilvēciskā pieredze, šķiet, vairs nav iespējama bez mediju starpniecības. Katra pasaka pārvērsta televīzijas pārraidē, kas tematiski sasaucas ar dzintara latviešu (visām darbības personām izrādē ir uzvārds Dzintars) centieniem atrast savu vietu laika un telpas kompresijas skartajā mūsdienu pasaulē. Ķīnieši, citplanētieši un visa plašā Eiropas Savienība te draudzīgi sadzīvo ar suitu sievām, vietējiem dzērājiem un tēliem no Meikšāna līdzšinējām izrādēm. Aktieri Reiņa Suhanova neitrālajā, viegli transformējamā telpā darbojas azartiski un ar labu humora izjūtu, sevišķi Dace Eversa, Inese Ramute, Elīna Vāne un Mārtiņš Meiers. Kaut gan - neatstāj sajūta, ka režisoram viņi vajadzīgi nevis kā konkrētas individualitātes, bet tikai kā zīmes, ar kuru palīdzību izstāstīt metaforisko stāstu par latviešu ceļu pašiem pie sevis. Novārtā palikusi arī asprātīgi sacerēto ainu ikdienišķā nozīme un tās izrisinājums darbībā, kas daudzviet tā arī netiek pāri kāpostu vakara pekstiņu līmenim.
Vērtējums: 5 no 5
Imanta Ziedoņa pasakas režisora V. Meikšāna radošajai grupai (Reinis Suhanovs, Anna Heinrihsone, Linda Mīļā, aktieru ansamblis) bijis kā garainis, kas veicinājis viņu pašu fantāzijas ne nu gluži «vārīšanos», bet iekustināšanos. Katras pasakas mazajai dramaturģijai ar pirmavota noskaņu un tēlainību pārsvarā nav saistības. Izrāde izaug no ikdienišķā un sadzīviskā, 70. gadu estētikas (askētiska telpa, raksturīgie sadzīves priekšmeti; mode - kostīmi un frizūras), stilizējot tā laika TV raidījumu vadītāju ķermeņa valodu un runas manieri. Daudzo Dzintaru saime un TV raidījumu formāts strukturē izrādi kā nacionālo raidījumu rindu: laika ziņas (Baltā pasaka); ārzemju ziņas (Dzeltenā); ziņu speciālizlaidumi; apsveikuma koncerts Daudz laimes! (Pelēkā; Lillā) un portretraidījumi. Pamatā izrādes mērķauditorija laikam tomēr ir bērni, kuriem iestudējums savā ziņā var būt kā ceļojums jocīgā un nepazīstamā laikā. Pieaugušajam, kas piedzimis 70. gados un lasījis Ziedoni, pietrūka paradoksalitātes, sprieguma un arī grūti sagūstāmā poētiskā virstoņa. Smagnējs ir izrādes sākums ar Brūno pasaku; otrajā daļā tēlainība atslābinās, kopējā krāsu kompozīcijā ne visām pasakām izdevies atrast unikālo, atšķirīgo, vienotru papildinošo atmosfēriskumu un noskaņu. Veiksmīgākās, manuprāt, - Dzeltenā, Lillā un Pelēkā pasaka.
Vērtējums: 5 no 5
Izrāde piedāvā divas pieejas materiālam - 1. daļā parafrāzes par Krāsaino pasaku tēliem un 2. cēlienā teicēja stāstījuma formu, tomēr režisoram nav izdevies abas atšķirīgās daļas savienot vienotā mākslas darbā. 1. cēlienu veido variācijas par Krāsaino pasaku tēmām un tēliem - asprātīgas ainiņas, kas noķērušas I. Ziedoņa stila rotaļīgumu. Tās nav I. Ziedoņa pasakas (kaut tie, kas tekstus labi zina, pa tēlam atpazīs), bet gan pasakas ￃﾠ la Ziedonis, kas atgādina britu Monty Python Lidojošā cirka intelektuālās dekonstrukcijas - spēles ar kultūras klišejām. Arī forma tā pati - TV raidījumu virkne, vien gegi veidoti no ikdienas realitātes zīmēm, ne teorētiskiem konceptiem. Patīk gan pieaugušajiem, gan bērniem. Izņemot rasistiskās notis Dzeltenajā pasakā - lieliski! Šķirsts - dīvāns -, uz kura sevi nākotnei saglabā kultūras darbinieki (Noass argonauta tērpā, Suitu sieva Bārtas/Nīcas uniformā, viņas dēls Pinokio, kā arī Vinnijs Pūks ar lāci) vien ir ovāciju vērts. 2. cēlienā izrāde pārstāj rotaļāties, aizvien vairāk vēsta, aizvien moralizējošākā intonācijā. Šķiet, talantīgie mākslinieki, kas ar izrādi pierāda, ka tehniski šobrīd spēj tik daudz, idejiski materiālā apmaldījušies, nesaprotot, kā lai beidz spoži iesākto sarunu.