Domāju, ka jaunieši vienkārši ierēc par šīm filmām, tas ir viņu socializēšanās laika fun - apspriest, kuras ir krutākas filmas - šausmenes vai romantiskās.
Varu vien norādīt, ka diezgan bagātīgajā pasaules kinovēsturē ir spilgtas, neaizmirstamas klasiskas filmas, kuras būtu interesantas jaunajiem skatītājiem. Piemēram, pāris pasaules kinoklasikas vērtību - Vitorio de Sikas Velosipēdu zagļi (1948; tiek uzskatīta par slavenā itāļu neoreālisma pērli, vienkāršs stāsts par tēva un puikas attiecībām Romā, kad nozagtais velosipēds kļūst par tādu kā izdzīvošanas mācības simbolu) vai 400 sitienu (1959; režisors Fransuā Trifo biogrāfiskā stāstā par grūti audzināmo pusaudzi Antuānu, kuram uzkritušas «visas 33 nelaimes» - tā tiek tulkota franču idioma filmas jocīgajā nosaukumā). Satriecoši skaista un, jā, romantiski skarba ir Albēra Lamorisa Baltkrēpis (1953; manuprāt, šī vienkāršā, cilvēcīgā filma par puiku un zirgu desmitkārt pārspļauj Spīlberga ar miljonu specefektiem uztaisīto Kara zirgu), Putnubiedēklis (izcila padomjlaiku filma, kas rāda nežēlīgu stāstu, ko nozīmē būt citādajam klasē, režisors ir Rolans Bikovs, un galvenajā lomā tagad Krievijā populāra sliktas popmūzikas dziedātāja Kristīna Orbakaite).
Vēl ir kāds mazāk zināms šedevrs - 1996. gadā Francijā uzņemta filma Ponete (režisors Žaks Duajons), kas bez jelkādiem meliem un izlikšanās vēsta par mazu meitenīti, kurai mamma mirst ar vēzi, - tā nav salkana «puņķu un asaru» filma, bet lielisks apliecinājums, ka štancēt «bērnu filmas» pēc receptes - nu, sīkie jau visu apēdīs - ir liela kļūda. Tā ir gudra filma par gudru mazu cilvēku - četrgadīgo Poneti, kura izrādās krietni spēcīgāka personība nekā daudzi pieaugušie.
Taču pats bēdīgākais, ka Latvijā nav vietas (kinoteātra vai kinobibliotēkas), kur šīs klasiskās filmas tie jaunieši, kurus tiešām interesē labas filmas, varētu noskatīties.