minna. Atceros - manai mammai (bijām pieci bērni, tēvs miris) arī bija precinieks atbraucis. Iepriekš vēstulēs rakstīja, ka ir divstāvu māja, mašīna un pats tik labs. Pašu neredzēju, jo tobrīd biju skolā. Bet pārnākusi redzēju, ka uz bufetes līdz necaurspīdīgam pelēkumam nomazgātā celofāna maisiņā stāvēja daži sažuvuši ābolīši. Piebakstīju jocīgajam sainim un prasīju, kas tas ir? Māte sakaunējusies strupi izmeta, ka vēstuļbrūtgāns viņas bērniem ciemakukuli atvedis. Bēdīgi palika, laikam nabaga mammīte, atraitnēs ar maziem bērniem nomocījusies, bija sacerējusies uz vīrieša plecu un atbalstu. Tomēr to patoloģisko skopuli vairs ne redzējām, ne dzirdējām. Labi vien ir - par kārtīgiem cilvēkiem visi pieci esam izauguši arī bez skopuļpatēviem. Tā ka, Emīlij, būs labi!
Vera. Annas Rancānes stāstiņi iz dzīves ir interesanti un pārdomas rosinoši, taču no ētiskā viedokļa - ak vai! Laukos cilvēki cits citu labi zina un gan jau uzreiz atpazīst, par kuru «Emīliju» un «Aivaru» te bijusi runa. Nav smuki klačas un neglītu aprunāšanu iznest pa pasauli. Katra sava uts, neviens cilvēks nav ideāls. Kāpēc vajag tā publiski izblamēt?
Aivars. Emīlijai laiks sākt krāt zārka naudu, nevis spriņģot kā neaplecinātai govij.
Made. Anna aprakstījusi visīstāko dzīves patiesību. Sižetu šādiem stāstiņiem bez grūtībām var atrast katrā pagastā. Tās nebūt nav klačas. Patiesības attēlošana stāstā nav klačošana.
Punkts. Nekas tur nesanāks. Kurš nāks, pametot savu saimniecību vai dzīvokli, lai darītu smagos vīriešu darbus pie Emīlijas? Un vēl vajag, lai būtu veselīgs. Ko Emīlija dod pretī? Pati diezgan slimīga, piedāvā vakaros sirsnīgi parunāties, varbūt vēl vakariņas galdā. Kaut kas nav riktīgi. Ja pateiktu, ka vēlas kalpu, tad viss būtu saprotams, bet tad jāpiedāvā dzīvesvieta un samaksa. Arī Emīlija grib izmantot. Uzvarēs viltīgākais.
F. Šitais ir labākais, kas Dienā pēdējos gados ir bijis. Stāsts iz dzīves - i ne vajag ne pušķot, ne ko nost ņemt.
smiekls. Es īsti «neiebraucu» tēmā - vai tas vīrišķis bija vajadzīgs Emīlijai pašai vai viņas govij? Ja govij, tad lieta nopietna. Nedrīkst pieļaut, ka govs no uztraukuma norauj pienu.