Ar Krājbanku notiekošais kārtējo reizi (diemžēl) ir apliecinājums dažu Latvijas uzņēmēju un politiķu grupu priekšstatu kļūdainumam. Priekšstatu pamatā ir pārliecība par to, cik laba lieta ir mūsu ģeogrāfiskā, mentālā un nez kāda vēl tuvība bijušās PSRS naudīgajiem ļaudīm, kuriem mēs - protams, paši labi nopelnot - kļūsim par miera ostu.
Ja mēs orientējamies uz kapitālu, kas «bēg» kaut kādu iemeslu dēļ - politiskā nestabilitāte dzimtenē, īpatnas iekšējās attiecības konkrētās valsts biznesa vidē («džungļu likumi»), - tad mums jārēķinās, ka tas jebkurā gadījumā var «bēgt» arī tālāk. Izveidojot pamatīgu caurumu mūsu bilancē. Ja mūsu apmīļotais personāžs no Krievijas, Kirgizstānas vai Ukrainas ir atvedis šurp savas naudas daļu, tad iedomāties, ka tas ir uz mūžiem, ir sevis mānīšana, jo jebkurā brīdī viņš var izlemt, ka naudiņa nobēdzināma katram gadījumam vēl tālāk, citā miera ostā, vai arī viņam dzimtenē tiek atņemts bizness un atkal naudiņa steidzami vajadzīga, vai - vēl sliktāk - uz naudiņu sāk pretendēt pavisam citi personāži utt. Piesaistīt nestabilu naudu nozīmē iedēstīt sev pašiem problēmas. Vajadzētu gan beidzot iemācīties atšķirt investorus šī vārda īstajā nozīmē (pensiju fondi, tiešie ieguldījumi rūpniecībā u. c.) un tēlus, kuriem bagātība nākusi viegli, bieži puskriminālā ceļā, tāpēc ir nestabila, visu laiku saglābšanas, aizstāvēšanas režīmā.