Pērn viņa biznesa izglītības biedrības Junior Achievement-Young Enterprise Latvija (JA-YE Latvija) rīkotajā pedagogu novērtēšanas pasākumā Gada skolotājs ekonomikā bija viena no pieciem fināla nominantiem. Un, kā atklājas sarunā, J. Lankovska arī uzskata, ka JA-YE Latvija piedāvātā programma ir veids, kādā ekonomikas un biznesa pamati būtu jāmāca visās Latvijas skolās.
Viņas pieredzē ir daudz iedvesmojošu stāstu. Par to, kā kāda skolniece skolēnu mācību uzņēmumu (SMU) tirdziņā saņēmusi reāla darba piedāvājumu reklāmas aģentūrā. Par to, kā kāds nesekmīgs skolēns atplaucis un ieguvis pašapziņu, izveidojot SMU, kas piedāvā mācīties angļu valodu līdztekus klinšu kāpšanai. Par ugunskristībām, kādas skolēniem SMU attīstības procesā nācies piedzīvot un pēc kurām viņi ir gatavi dažādām forsmažora situācijām.
«Kamēr mēs gudri runājam par finanšu pratības integrētu mācīšanu, ir jāmāca praktiskā uzņēmējdarbība, jo teorija jāapgūst kopā ar praksi. SMU programma dod bērniem to kolosālo iespēju pārvarēt «kāpņu telpas sindromu» - viņi uzdrošinās un spēj pārvarēt risku. Jo pirmā doma jau ir - man nekas nesanāks, es nemāku, ko par mani teiks citi… Skolēns iziet cauri visam biznesa veidošanas ciklam - veido komandu, raksta biznesa plānu, mācās grāmatvedības pamatus, lietišķo etiķeti, reklamēt savu ideju utt. Viņi mācās no savām kļūdām, izmēģina dažādas lomas, mācās arī pasniegt sevi,» saka J. Lankovska, kura pati ar JA-YE Latvija programmu strādā jau kopš 1998. gada.
Kāda, jūsuprāt, būtu finanšu izglītība Latvijas skolās, ja JA-YE Latvija programmas nebūtu?
Ekonomika kādreiz bija obligātais priekšmets, tagad - izvēles priekšmets vidusskolā. Turklāt to māca tikai tur, kur ir attiecīgs skolotājs. Tās 40 minūtes ir vairāk teorija, biznesa spēles, bet trūkst laika apgūt praktisko pusi, jo programma ir ļoti blīva. Atbilstoši standartam apgūstam mācību vielu, bet tas ir daudz par maz. Sevišķi pasaulē, kādā dzīvojam. Mums darba tirgū pietrūkst reālo prasmju. Ja esi beidzis skolu, dibini uzņēmumu un piecreiz kļūdies, tas ir daudz sāpīgāk nekā tad, ja savu uzņēmumu dibini jau skolā, saproti kļūdas un pēc tam īstajā dzīvē jau rīkojies citādi. Skolā māca daudz lietu, bez kurām varētu iztikt, bet nemāca to, ko jauniešiem dzīvē tiešām vajag. Finanšu pratība - tā varētu būtu ne kā atsevišķa mācībstunda, bet kā praktiskā darbība. Veidojot SMU, katrs skolēns var izmēģināt un atrast savu vietu - būt grāmatvedis, ražotājs, pārdevējs utt. Un ar tādu pašu pārliecību, kā skolēni SMU tirdziņā iemācās piedāvāt rotaļu lācīti vai inovatīvu pakalpojumu, viņi vēlāk mācēs piedāvāt arī savu īstā biznesa produktu vai paši sevi darba tirgū. Uzskatu, ka JA-YE Latvija programmai vajadzētu būt visās skolās.
Bet kā ir patlaban?
JA-YE ir maksas programma, un ne visas skolas to var atļauties. Ļoti svarīgs ir arī skolas administrācijas atbalsts, man ir paveicies, jo tāds ir. Bet tam visam vajadzētu notikt valsts līmenī, būt valsts finansētam un visās skolās. Jo tā ir praktiskā izglītība - tas, par ko mēs visu laiku nepārtraukti runājam, bet tālāk par «vajag» netiekam. Es, strādājot skolā vairāk nekā 20 gadu, laikam to naivo optimismu vēl neesmu pazaudējusi - varbūt piedzīvošu, ka IZM sapratīs, cik vajadzīga ir šī programma, un atradīs tai finansējumu. Mums nav vajadzīgs katram bērnam priekšā planšetnieks, un varbūt tos līdzekļus, kas bija tiem paredzēti, var novirzīt praktiskajai biznesa izglītībai.
Tad jūs piekrītat tam, ka mūsdienu cilvēkam finanšu pratību jāsāk mācīt pēc iespējas agrāk un pēc iespējas praktiskāk?
Jā, jau bērnudārzā! Paradokss ir tas, ka skolēni naudu uzkrāt un skaitīt prot labāk nekā viņu vecāki. Ir redzama atšķirība starp skolēniem un, piemēram, lielu daļu manas paaudzes, kas dzīvo pēc principa - no algas līdz algai, jo vairāk saņemu, jo vairāk tērēju, un gandrīz nekādu uzkrājumu. Bet, kad bērniem māci par «drošības spilvena» veidošanu, izrunā iespējamās situācijas, viņi dzird un saprot, jo jūt, ka tas ir tas, ko viņiem dzīvē tiešām vajadzēs.
Vai tagadējie skolēni ir gudrāki par saviem vecākiem ne vien personīgā budžeta plānošanā, bet arī izpratnē par to, kā ekonomika vispār funkcionē?
Tieši tā. Arī vecāki šīs zināšanas labprāt ņem pretī, viņiem tās ir vajadzīgas. Skolēni skolā apgūto pārrunā mājās, un nereti darbošanās SMU, ko vecāki ļoti atbalsta, pat uzlabo komunikāciju ģimenē - ir par ko parunāt. Citādi dialogs nereti aprobežojas ar: «Kā tev gāja skolā, kādas atzīmes? - Labi, viss kārtībā.»
Šodienas skolēniem ir savs viedoklis, viņi prot argumentēt, un SMU viņi mācās analizēt, kā arī saprast, ka ne viss vienmēr notiek rožaini.
Vai ir kādi izplatītākie klupšanas akmeņi, aiz kuriem skolēni SMU veidošanā konstanti aizķeras?
Biznesa plāns. To uzrakstīt nav viegli, jo viena lieta ir ideja, bet cita - kad jāizanalizē visi plusi un mīnusi, kas tevi sagaida. Skolēni SMU veido ar domu - daudz pelnīsim. Kad sāk un redz, ka plānotās milzu peļņas nav, tad «piezemējas».
Otrs - komunikācija. Skolēni ir paaudze, kur katrs ir ar savu datoriņu, telefoniņu. Bet SMU ar to vien nevar iztikt, vajadzīgs arī kontakts citam ar citu klātienē, skolēni ir spiesti «izlīst laukā» no virtuālās pasaules, sadarboties ar citiem un saprast, ka bez grupas darba nekas nesanāk. Te gan nereti saduras dažādas ambīcijas. Visi skolēni iedomājas, ka ir lieli līderi, reizēm pat ir stīvēšanās, kurš SMU būs direktors. Diezgan bieži nākas spēlēt «karsto krēslu», jo ir problēmas ar komunikāciju, katrs velk deķi uz savu pusi vai pat liek kāju otram priekšā. Cenšanās būt par līderi skolēni vidū ir bijusi vienmēr, bet šodien tā ir jo izteiktāka. Manā pieredzē ir skolēnu firma, kas izjuka, jo skolēni nespēja sadarboties. Pēc gada gan jau bija apdomājušies, sapratuši, kā varbūt nevajadzēja darīt. Skolotājam grūtākais šādā brīdī ir neiejaukties un ļaut skolēniem pieļaut savas kļūdas, pēc tam tās saprast un pārrunāt.
Cik šodienas jaunieši vispār ir tendēti uz sava biznesa veidošanu? Cik daudzi domā - es būšu uzņēmējs?
To grib liela daļa, viņiem nav arī baiļu sākt. Liela daļa skolēnu tiešām vēlas būt darba devēji, nevis ņēmēji. Tas pozitīvisms, kas nāk no šīs paaudzes, ir ļoti iepriecinošs - viņi redz iespējas augt, pelnīt, turklāt pelnīt paši ar savu darbu. JA-YE Latvija programmas milzu nopelns ir tas, ka skolēni SMU iemācās - lai kaut ko nopelnītu, vispirms jāiegulda darbs. Un arī laiks, kā mūsdienu skolēnam ir ļoti maz, tāpēc viņiem kaut kas no savām nodarbēm ir arī jāupurē. Skolēni iemācās, ka laiks ir jāplāno. Uz to visi sākumā iekrīt.
Un kāda ir mūsdienu skolēnu attieksme pret naudu kā tādu? Vai nauda ir dievs un tās pelnīšana - dzīvē galvenais? Cik viegli vai grūti to ir nobalansēt, mācot ekonomiku?
Tas nav kaut kā īpaši jādara. Skolēniem nepatīk, ja viss notiek pēc kādas gatavas receptes, viņiem pašiem jānonāk līdz secinājumiem. Skolotājs nevar vienkārši pateikt, ka nauda nav nekas. Nauda ir vajadzīga, taču tas ir tikai līdzeklis, lai varētu, piemēram, apceļot pasauli, iepriecināt vecākus u. tml. Skolēni naudu vairāk arī uztver kā līdzekli, nevis pašmērķi. Reizēm gan runājam: ko dzīvē gribētos - labu māju, mašīnu, datoru, telefonu… un viss?
Skolēniem ir arī citāds priekšstats par kredītiem, viņi ļoti rēķina - tajā valstī studiju kredītu ir izdevīgi ņemt, tajā ne. Rēķināt viņi māk ļoti labi, pat ja matemātikā varbūt nesokas.
Šķiet, jaunieši naudas lietās nav vieglprātīgi, tām pieiet racionāli un pragmatiski.
Jā, bērni nav vieglprātīgi, galīgi ne. Reizēm pieaugušie maldīgi uzskata, ka viņi daudz ko nesaprot un nezina. Bet daudzās lietās viņi jau sen ir mums garām. Es arī viņiem saku - neuzskatiet mani par vienīgo informācijas avotu.
Tātad arī ekonomikas skolotājam vairāk jābūt virzītājam, bet ne autoritātei, kas pasaka, kā ir pareizi un kā vajag?
Skolēniem, manuprāt, jāiemāca, ka nav viena pareizā viedokļa. Tāpēc man ļoti nepatīk testi, jo tie māca izdomāt, kura ir tā viena vispareizākā atbilde. Bet dzīvē tā nav, pareizā atbilde ir tā, ko māki pamatot. Mūsdienīgas skolas galvenais mērķis ir iemācīt analizēt faktus, domāt, atrast savu viedokli. Tas attiecas uz visiem priekšmetiem. Un ko līdz teorija, ja nav iespējas to izmēģināt praksē?
Vai tajās skolās, kur nav JA-YE Latvija programmas, skolēni iemācās sasaistīt ekonomikas teoriju ar reālo dzīvi?
Ekonomikas stundas ir veidotas tā, lai tā sasaiste būtu - ar spēlēm, grupu darbu utt. Kaut ko jau skolēni šādi saņem, bet tas ir daudz mazāk, nekā nepieciešams. Pērn pabiju dažās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras atklātajās sēdēs, un būtībā uzņēmēji jau domā to pašu, ko skolotāji, - ka izglītībā vajag vairāk praktiskuma. Un, ja skolotāji ir par, uzņēmēji ir par, kāpēc tas viss vēl aizvien notiek tikai pēc pašu skolu iniciatīvas?
Vai tas, kas būtu vajadzīgs, ir valsts finansiālais atbalsts?
Jā, un JA-YE Latvija programmas izmantošana tā arī varētu saukties - praktiskā biznesa izglītība. Tieši tāpat kā katrs vidusskolēns tagad raksta zinātniski pētniecisko darbu, viņam arī būtu jādarbojas vismaz vienā SMU.
Mēs, pedagogi, gan smejamies, ka esam tāda «trako komanda», jo gatavošanās SMU tirdziņiem patlaban notiek vakaros un brīvdienās, piemēram, pie manis mājās. Ikdienā ir tik daudz skolas darbu, ka tas viss jādara brīvajā laikā. Katru pavasari skolotāji saka - viss, pēdējais gads, es vairs nevaru. Taču tā atdeve no bērniem ir tik liela, ka septembrī visi pedagogi atkal ir uz strīpas.
Kā vērtējat to, ka arī privātie uzņēmumi cenšas iesaistīties finanšu izglītības pilnveidošanā skolās, piemēram, veidojot mācību materiālus?
Tas ir tikai apsveicami. Jo vairāk materiālu, jo vairāk iespēju salīdzināt, ko piedāvā vieni, ko otri, un paņemt labāko no katra. Jo vairāk šādu piedāvājumu, jo labāk. Par daudz noteikti nebūs.