Noraut stopkrānu pēdējā brīdī
1. Piedodiet, tomēr valdošās koalīcijas politiķu rīcību grūti uzskatīt par loģisku un konsekventu. Vairāku nedēļu garumā izdiskutējušies par kādas informatīvas kampaņas vajadzību (vai tieši otrādi) un iespējamo saturu, Vienotības un Nacionālās apvienības deputāti Saeimā nolēma pamēģināt, kā saka, pavisam no citas puses - iesniedzot Satversmes tiesā (ST) prasību referenduma rīkošanu apturēt vispār.
Kopumā diskusija par to, cik (bez)jēdzīgu jautājumu vispār drīkstētu virzīt tautas nobalsošanai, ir interesanta, tāpat kā tēze par «demokrātijai tomēr ir savas robežas», jo skar mūžīgo filozofisko jautājumu par indivīda X un citu indivīdu interešu sadursmi. Šajā tematiskajā laukā strīdēties var bezgalīgi un ar garšu. Apšaubīt valodas regulējumu nedrīkst, jo valoda ir nācijas pamats. Savukārt graut nāciju ar ekonomiskiem instrumentiem vai mazinot tai iespēju lemt par valsti drīkst, jo tā esot politika. Indivīdam tiek atzītas tiesības rīkoties ar savu likteni - izdarīt pašnāvību, nomirt badā, emigrēt -, tomēr viņš nedrīkst izvirzīt tādas iniciatīvas, kas pakļautu riskam grupas kopējās intereses. Ja viņš atriebjoties nogalina tuvu cilvēku slepkavu, viņu par šādu pašdarbību tiesā; ja viņš nogalina pilnīgi svešus cilvēkus tāpēc, ka tā grib valsts, tad tas ir viņa kā pilsoņa pienākums. Utt., u. t. jpr. Labi, būsim reālisti - jautājums par krievu valodu kā otro valsts valodu emocionālā fona un politisko interešu klātbūtnes rezultātā neiekļaujas šādās diskusijās pie kafijas tases. Un tomēr - vai Saskaņas centrs & Co. šī referenduma jautājuma apstrīdēšanu ST neizmantos kā papildu iemeslu, lai ar jaunu sparu atkārtotu savu retoriku par «vēlētāju gribas ignorēšanu», «t. s. latviešu partijas apzinās, ka tām nav taisnība, baidās no sakāves referendumā»? Citiem vārdiem sakot, vai pareizāk tomēr nebija ļaut notikumiem ritēt savu gaitu? Jo ir sajūta, ka vēršanās ST var būt perfekti juridiski pamatota, tomēr politiskā demagoģija būs skaļāka.
Ja nu tomēr ir izvēlēts vēršanās ST ceļš, iesniedzēju pusei rūpīgi jāsagatavo faktoloģija, kā šādi jautājumi tiek risināti citās valstīs (klasisks piemērs - būtu interesanti redzēt, kā krieviski runājošie Izraēlas pilsoņi - un tādu ir gana daudz - mēģinātu panākt krievu valodai valsts valodas statusu Izraēlā), lai krievu valodas statusa maiņas fani nevarētu notiekošo definēt kā specifisku Latvijas problēmu, ar kuru vietējie nacionālisti nespēj civilizēti tikt galā. Jo gadījumā, ja ST piekritīs šāda referenduma rīkošanas vispār pretiniekiem, kliegšana Latvijā un ārpusē būs milzīga. Papildu argumentācijas virziens ir kliedēt mītu, ka notiekošais ap krievu valodu Latvijā ir aizvainoto SC vēlētāju pretreakcija, kādas nebūtu, ja vien SC būtu iekļauts valdībā. Latvijas ārpolitikas speciālistiem ir saprotami jāformulē vēsts, ka runa patiesībā ir par Krievijas ārpolitikas sastāvdaļu, - izmantojot pašas Krievijas politiskās elites un analītiķu publiski pausto, ka nepieciešams stiprināt krievu valodas telpu ģeopolitikā kontekstā, piemēram, t. s. Eirāzijas projekts.
1 + 1 = ?
2. Pagājušās nedēļas diskusijās ap iespējamo darījumu, kura rezultātā TV3 īpašnieki iegādātos arī LNT grupu, pirkuma pretinieki galvenokārt minēja divus argumentus. Pirmais: veidotos pārāk liela ārvalstu koncerna ietekme uz Latvijas televīziju tirgu (visamizantāk tas izskanēja no skandināviem daļēji piederošā Lattelecom vadītāja Gulbja puses Latvijas Avīzē). Bažas būtu saprotamas, ja tās tikpat bieži un dedzīgi tiktu paustas saistībā ar Krievijas elektronisko mediju ietekmi Latvijas informatīvajā telpā. Tomēr acīmredzot Kremļa propaganda liekas mazāk bīstama. Otrais: samazināšoties viedokļu un piedāvājuma dažādība. Te būtu interesanti lūgt šī viedokļa paudējus norādīt, teiksim, uz 10 patiešām būtiskām atšķirībām TV3 un LNT saturā. Pat atturoties no ironijas un mēģinot aprakstītos iebildumus uztvert nopietni, vai to paudēji tomēr nepārvērtē vispār t. s. tradicionālo mediju ietekmi uz informatīvo telpu? Protams, nevajadzētu pārspīlēt interneta portālu, sociālo tīklu ietekmi, tomēr tikpat labi nav noslēpums, ka liela daļa sabiedrības medijus kā informācijas avotu vispār uztver diezgan skeptiski (pārmetumi par negatīvismu, politisko angažētību, paviršību utt.).
Pamatots ir jautājums, kā izmaiņas ietekmēs elektronisko mediju reklāmas tirgu, tomēr arī šajā gadījumā ir pamats uzskatīt, ka nekas briesmīgs nenotiks - ja abām grupām vairs nenāksies stīvēties, kurš piedāvās izdevīgāku, lētāku cenu, ieguvēji būs arī konkurenti, kuriem pavērsies iespēja drošāk prasīt tos apmierinošu maksu, nebaidoties, ka potenciālais reklāmdevējs atsauksies uz izdevīgāku piedāvājumu TV3 vai LNT.
Šonedēļ
3. Šī nedēļa no publicitātes viedokļa būs ziedu laiki juristiem, kuriem lūgs komentārus par vēršanos Satversmes tiesā ierobežot referendumu tēmu loku, un, protams, Saskaņas centra politiķiem, no kuriem mēģinās izdibināt viņu rīcību, ja tiesa piekritīs iesnieguma autoriem. Tiesa, SC politiķiem nāksies komentēt arī viņiem mazāk patīkamu tēmu - par atbalstu PCTVL (Saskaņas centra konkurenti) pagājušās nedēļas iniciatīvai liberalizēt pilsonības piešķiršanas kārtību. Plosīsies, protams, arī Lindermanis, it sevišķi, ja Satversmes tiesa apturēs referendumu.
Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija šonedēļ (18. janvārī) šķetinās, kas pērn pirkts armijas vajadzībām un ko Nacionālie bruņotie spēki vēlas iegādāties šogad. Savukārt starp Tautsaimniecības, vides un reģionālās politikas darba kārtības jautājumiem, šķiet, biznesa vidi varētu interesēt mēģinājums (17. janvārī) kopīgi ar Tieslietu ministrijas pārstāvjiem saprast jaunā maksātnespējas regulējuma plusus un mīnusus. Ministru kabinets, šķiet, nolēmis šonedēļ pārliecīgi nepārstrādāties un veltīs laiku tādu Latvijai ārkārtīgi būtisku jautājumu risināšanai kā dzimumu līdztiesības veicināšana.
Aizkulisēs runā, ka šonedēļ valdība beidzot pieņems lēmumu (pat ja ne nofiksētu uz papīra) par daudz muļļāto vērienīgo pasažieru vilcienu modernizācijas projektu, un kā visticamākais variants tiek minēts atteikšanās no tā vispār, līdzekļus novirzot autoceļiem.