Latvija ir skaista, droša, tīra, zaļa un stabila zeme lieliskā vietā, mierīgākajā pasaules daļā Eiropā, ES dalībvalsts - raksta Saeimas deputāts Ainārs Šlesers (PLL) pagājušajā nedēļā šā laikraksta slejās un piebilst, ka «te ir lieliskas iespējas dzīvot, baudīt dabu un kultūru un attīstīt biznesu». Tā ir daļa no vienpadsmitās rindkopas rakstā, kura mērķis ir piedāvāt risinājumu valstij grūtā brīdī. Pret deputāta vārdiem nebūtu ko iebilst, ja vien raksta otro rindkopu nerotātu šādas rindas: «Nu jau tieši divus gadus valdība demonstrē pilnīgu nespēju risināt Latvijas ekonomiskās problēmas, samazināt birokrātisko aparātu un vispār pieņemt jebkādus lēmumus, kas spētu izvest valsti no ekonomiskā un emocionālā bezdibeņa.»
Atgādinot lasītājiem, ka ar šo rakstu politiķis vēlējās paskaidrot savu ideju par valstij nepieciešamo līdzekļu piesaistīšanu - 10 000 turīgu ārzemnieku piešķirt Latvijas pilsonību pret vismaz viena miljona eiro ziedojumu -, un abstrahējoties no piedāvājuma tiesiskā un politiskā aspekta, jautāju A. Šleseram: «Ko īsti gribat apmuļķot - Latvijas tautu vai bagātos ziedotājus?»
Nešaubos, ka atrastos 10 tūkstoši bagātu cilvēku, kuri būtu ieinteresēti nopirkt ES valsts pilsonību, taču pat ļoti bagāti cilvēki, visticamāk, ja ko pērk, tad pārliecinās par preces īstumu jeb šajā gadījumā par sava ieguldījuma jēgu. Miljons eiro tomēr nav maza nauda arī bagātam cilvēkam, lai to vienkārši iesviestu «ekonomiskā un emocionālā bezdibenī», kādā ir Latvija A. Šlesera redzējumā.
Ja seko A. Šlesera raksta loģikai, tad nav skaidrs, kas īsti notiek Latvijā un kuru rindkopu - otro vai vienpadsmito - rakstā izvēlēties, lai tai noticētu. Kā lai tiek skaidrībā Latvijas glābēji - ziedotāji? Un kurš atbildēs, ja viņi jutīsies pievilti un atmānīti uz it kā zaļo un stabilo valsti, kuru patiesībā valdība «pārdevusi parādu verdzībā» un kur «turpina spīdzināt tautu»?
Ja pieņemam, ka ārzemju labvēļi noticēs aicinājumam ziedot Latvijai, loģiskās pretrunas norakstot uz tulkojuma vainu, tad atbildība Latvijas tautas priekšā, kura var skaidri un gaiši izlasīt deputāta tekstu, tik vienkārši nepazudīs tulkojumā. Neiedziļinoties visiem zināmās nesenās vēstures detaļās, kura valdība tad īsti lūdza palīdzību SVF un sāka nodokļu celšanu un jostas sažņaugšanu, varu vien paust izbrīnu, kā uzņēmējdarbībā pieredzējis deputāts var tautā popularizēt viedokli, ka pašu sataisītos parādus lai maksā kādi mistiski ziedotāji. Vai tā ir ilgtspējīga uzņēmējdarbība un arī valsts pārvalde? Kāpēc lai kāds vispār gribētu dzīvot šādā valstī, kur neviens neuzņemas atbildību par pieļautajām kļūdām un sataisītiem parādiem, cerot, ka gan jau kāds tos nomaksās?