Katrā ziņā varu apliecināt to, ka no sievietes politikā prasa vairāk nekā no vīrieša.
Proti?
To es pārrunāju arī tajās atsevišķajās minūtēs, kad man bija iespēja pabūt kopā ar Hilariju Klintoni. Mūsu viedokļi pilnīgi saskanēja. Nekad neesmu redzējusi rakstus, kur būtu aprakstītas politiķu vīriešu frizūras, viņu ne vienmēr labi izgludinātās bikses vai nenotīrītās kurpes, savukārt sievietei tas ir pirmais, par ko varam izlasīt medijos.
To mēs redzējām ar jauno valsts kontrolieri Elitu Krūmiņu - pirms un pēc balsošanas Saeimā...
Politikā vīrieši, kad viņiem nav ko atbildēt sievietei pēc būtības, mēdza atbildēt ar kaut ko, kas uz viņu attiecas personīgi. Nils Ušakovs var atbildēt - «viņa vienkārši nav izgulējusies» - par kādu kritiku, bet es nekad neesmu dzirdējusi neko tādu politikā atbildam vīrietim. Ir grūti? Bet, ja esmu izvēlējusies sev tādu darbu, tad tas ir jādara ar visām tā grūtībām. Nevis par to jāžēlojas.
Vai būtu nepieciešams vairāk sieviešu politikā?
Esmu par to, ka sieviete politikā ienes kaut kādu līdzsvaru, jo tomēr ļoti daudzu problēmu risināšanā var būt dažādas pieejas, kā saka par to Marsu un Veneru. Neesmu par to, ka Latvijā būtu jāievieš kvotas, jo ir svarīgi, lai konkurence pastāvētu - ir jāvar sevi pierādīt, ka tu to vari darīt.
Esat vairākkārt izteikusi bažas, ka, lūk, Saeimas prestižs ir tāds, kāds tas ir. Kas ir pamata problēma?
Domāju, ka Latvija nav izņēmums attiecībā uz to, vai sabiedrība uzticas vai neuzticas savam likumdevējam. Manuprāt, no likumdevēja sagaida skaidri saprotamus lēmumus un to pamatotību. Tas, protams, pats par sevi negarantē to, ka sabiedrība pozitīvi vērtēs to, ko dara politiķis. Situācijā, kāda ir Latvijā, kad ir pietiekami sarežģīta ekonomiskā situācija, kad ir liela nevienlīdzība starp bagātajiem un trūcīgajiem, sabiedrība mēģina atrast kādu, kas pie tā ir vainīgs. Protams, visvieglāk ir vainot politiķus, nevis atbildēt pašam sev, vai es pats esmu pietiekami iesaistījies kaut kādu jautājumu risināšanā. Katrā ziņā kopumā kaut neliels, bet sabiedrības atbalsts parlamentam ir audzis. Es domāju, tas ir saistīts ar pēdējo gadu laika politiskajiem notikumiem.
Vai Saeimas atlaišana ir stiprinājusi parlamentārisma tradīcijas Latvijā?
Saeimas atlaišana vai parlamenta ārkārtas vēlēšanas demokrātiskās valstīs ir ierasta lieta. Ka tas Latvijā notika pirmoreiz, bija signāls politiķiem, ka arī Latvijā tā var notikt. Mums ir Satversmes grozījumi, kur arī tautai ir šādas iniciatīvas tiesības, tā ka fakts, ka ir tāda iespēja, ir pozitīvs. Konkrētajā gadījumā mēs redzam, ka sabiedrība 11. Saeimai uzticas vairāk nekā desmitajai. Vadot abus parlamentus kā Saeimas priekšsēdētāja, to atšķirību varu redzēt. Uzskatu, ka sabiedrība vēlas politikā arvien jaunas sejas un saka, ka tās vecās ir apnikušas. Bet ir vajadzīgs līdzsvars starp pieredzi un entuziasmu, ar kuru nāk jauni cilvēki.
Ar to saprotu, ka šajā parlamentā ir mazliet par daudz entuziasma, par maz pieredzes?
Uzskatu, ka ir daudz jaunu cilvēku, kuriem entuziasms ir lielāks par spēju idejas realizēt un kuri politiku mācās, tikai ienākuši parlamentā. Politika ir nopietns darbs, kam ir jābūt gatavam, un jāzina elementāras lietas par to, kas ir likumdošanas process un kāda no nozarēm ir jāpārstāv. Jāaizstāv tās idejas, kuras gribi piepildīt, arī profesionāli, nevis tikai ar revolucionāru pārliecību.
Runājot par parlamentārismu, Repšes kungs intervijā Dienai teica, ka visdrīzāk mums būtu jāatsakās no šīs vecišķās Veimāras republikas tipa Satversmes. Kā jūs to komentētu?
Es laikam pieturēšos pie tā pretējā. Satversmei mēs pagājušogad svinējām 90 gadus, un, manuprāt, Satversme ir tik moderna un atbilstoša mūsdienu situācijai, cik mēs katrs to gribam redzēt. Tā jau nav, ka Satversme nebūtu mainīta. Arī to atjaunojot 1992. gadā, tas, manuprāt, bija rūpīgi izsvērts lēmums. Arī šodien svarīgi ir tas, ko dara juristu grupa, rakstot Satversmes komentārus, piemēram, pievienotajai sadaļai par cilvēktiesībām... Pamatprincipi, kas Satversmē ir ielikti, ir pietiekami lakoniski un precīzi, nosakot mūsu valsts iekārtu un būtību.
Nereti dzirdam pārmetumus par sistēmu, kad pāris «lokomotīves» Saeimā ievelk anonīmu cilvēku grupu, kas sāk politiku mācīties tikai Saeimā.
Tas tad ir jautājums nevis par Satversmi, bet par vēlēšanu sistēmu, par tās maiņu. Šī ir tikpat populāra tēma kā tautas vēlēts prezidents. Katram atkal gribas atrast vienu burvju nūjiņu, no kā viss mūsu sabiedrībā varētu mainīties. Jautājums ir par to, cik lielā mērā mēs spējam vienoties par kaut kādām lielām izdarāmām lietām. Mēs redzam arī par koalīciju, cik grūti kaut kādi jautājumi iet un ka veidojas pretrunas. Ja mēs būtu vienmandāta vēlēšanu sistēma, tad tajā situācijā strīdi būtu daudz lielāki, Saeima vēl sašķeltāka. Zinu, ka Vēlēšanu reformu biedrība ir pētījusi arī Lietuvu, kur ir šī jauktā sistēma, kā šī sistēma ietekmētu vēlēšanu rezultātus Latvijā. Diemžēl viņu secinājumi ir tādi, ka proporcionālā sistēma Latvijas situācijā, ņemot vērā vēsturiskos un ģeogrāfiskos aspektus, tomēr ir atbilstošākā. Ir lietas, kas tika izmainītas. Vēlēšanu lokomotīves vairs nevar būt vienas un tās pašas visos vēlēšanu apgabalos. Protams, partiju līderi vēl aizvien ir svarīgi. Bet jautājums ir, vai sabiedrība uzticas viņam, ka viņš spēj radīt šo komandu, motivēt, lai komanda strādātu. Ar ko šībrīža parlamentā mums ir problēmas.
Saeimas priekšsēdētāja un reizē vienas partijas priekšsēdētāja. Nesanāk pretrunas? Jo pret visiem bērniem jābūt vienādi mīļam.
Jā, es piekrītu, bet es cenšos to ievērot. Es drīzāk gribētu teikt, ka te cieš partija, nevis Saeima. Kā jau teicu, Saeimas priekšsēdētājs pārstāv visu parlamentu, šeit nevar būt, ka viņš nepārstāv opozīciju. Tādēļ arī, dodoties kādos komandējumos, jāņem līdzi opozīcijas pārstāvis, lai viņam būtu iespēja pārliecināties, ka tajā brīdī pārstāvu kopumu. Parlamentā ir jābūt iespējām paust gan savu viedokli, gan aizstāvēt idejas arī opozīcijai. Līdz ar to man ir jābūt sapulces vadītājai un jāievēro zināma politiskā neitralitāte. Protams, tas rada zināmas problēmas, kad man ir jākomentē kāds pieņemts lēmums kā partijas vadītājai.
Kas šobrīd īsti notiek koalīcijā?
Politiskajiem oponentiem šeit ir iespēja salīdzināt to ar māju, un, ja mēs ejam šajā analoģijā, tad jāskatās uz to, kas mājai ir pamatos. Šobrīd pamatos ir partiju un neatkarīgo deputātu vēlme izdarīt vismaz to, kas ir ierakstīts valdības deklarācijā. Protams, koalīcijā ir degsme, kuru mums pārstāv Reformu partija un neatkarīgie deputāti, ir krasāka nacionālo interešu aizstāvība Nacionālās apvienības personā, kā arī ir apvienots pragmatisms un kompetence, kuru pārstāv Vienotība. Šādā veidā trīs manis nosauktie politiskie spēki ir par pamatu tam, ka šī koalīcija var veiksmīgi strādāt.
Protams, tai ik pa brīdim ir domstarpības, kuras tiek risinātas publiski. Tas, manuprāt, ir dīvaini. Nē, tas nav dīvaini, bet raksturīgi šībrīža politiskajai situācijai. Tā ir sacenšanās ar preses relīzēm, kuras nāk pirms savstarpēji izrunātām lietām. Ļoti daudz ko mēs uzzinām no preses relīzēm. Piemēram, to, ka NA neveidos sarakstu ar Vienotību Rīgā, es uzzināju no preses relīzēm. Šādus piemērus es daudz varu minēt, ka vispirms ir relīze, pēc tam domā, kā to tālāk komentēt.
Rodas iespaids, ka trūkst tīri cilvēciskas komunikācijas.
Jā, tādos brīžos trūkst arī tīri cilvēciskas komunikācijas...
25. janvāra LTV1 raidījumā 100. pants tika runāts par koalīcijas problēmām. Vienotības tur nebija, tur bija Reformu partijas, Nacionālās apvienības un neatkarīgo deputātu pārstāvji. Tas bija gadījums vai negadījums?
Man nav informācijas, ka no Vienotības kāds būtu aicināts...
Pārmetums, kas izskanēja raidījumā gan no Vjačeslava Dombrovska, gan no Nacionālās apvienības puses, ka Vienotība vai Ministru prezidents eiro ieviešanu ir uzstādījis par pašmērķi, neredzot nekādus citus mērķus, tādēļ nekustas citas reformas.
Gribētu jau, lai to tik drosmīgi paziņo nevis medijos, lai tas notiek pie koalīcijas galda. Es neuzskatu, ka eiro ieviešana ir pašmērķis. Ieviešana šobrīd ir līdzeklis, valdība ir uzstādījusi vairākus no mērķiem - ekonomikas izrāvienu, kam līdzi ir jāiet demogrāfiskās situācijas uzlabošanai, nevienlīdzības problēmu risinājumam. Eiro ir tikai līdzeklis, nevis mērķis.
Katrā ziņā ar pārmetumiem var apmainīties no vienas puses, no otras puses. Piemēram, ir dibināta darba grupa nevienlīdzības mazināšanai. Labklājības ministre ar izbrīnu jautāja - kur tie ierosinātāji ir brīdī, kad atbrauc Pasaules Bankas eksperti, kaut kā nesteidzas uz šīm darba grupām. Bet es nevēlos meklēt, ko kurš nav izdarījis, kā tas bieži notiek ar tām lietām, kur dažas pārmaiņas notiek Youtube klipu veidā, bet reāla plāna nav. Šobrīd, piemēram, reemigrācijas plāns. Protams, cilvēki var kritizēt, vai tas ir labi, vai slikti, tas ir reāls dokuments un reāli pasākumi. Tas kā minimums ir ļoti labs signāls no Latvijas aizbraukušajiem, ka valdība par to domā. Skaidrs, ka tas nav pilnīgs, taču tas ir kā signāls ar reāliem plāniem.
Runā, ka saistībā ar eiro ieviešanu Vienotība vai premjers veic tirgošanās - slepenus darījumus ar ZZS vai Saskaņas centru.
Tas jau jājautā premjeram. Bet viņš publiski ir teicis, ka ies pie ZZS, runās ar viņiem. Tas ir viens no viņa uzdevumiem. Bet Brigmanis pateica apmēram tā - nevajag, mēs tāpat visu zinām un nebalsosim. Žēl, jo iekšējās diskusijas palīdz atrast argumentus par to, kas cilvēkus tiešām uztrauc...
Ir runas, ka februārī valdībā varētu notikt zināmas izmaiņas. NA izvirzījusi tēzi par ministru individuālo izvērtējumu. Vai ir pamats šādām runām par izmaiņām valdībā?
Uzskatu, ka ministru darbs ir jāvērtē katru dienu. To dara sabiedrība, mēģinot saprast, vai viņš strādā vairākuma interesēs un atbilstoši deklarācijai. Tas ir jādara premjeram, jo viņš ir komandas vadītājs. Tas ir jādara katram politiskajam spēkam, kurš ir uzņēmies atbildību par savu ministru. Kārtības rullī ir noteikts, ka premjers katru gadu atskaitās parlamentā par valdības iecerēto. Katram ministram ir uzdots apkopot savu informāciju par padarīto, te ir iespējams izmantot šo parlamentārismu, opozīcijai un pozīcijai uzdodot jautājumus. Par kādu ārkārtas atestāciju runā NA, ir grūti pateikt. Ja kā vēlme aizkulisēs tiek minēta neapmierinātība ar savu pārstāvību valdībā, tad atkal vēlos atgādināt, ka jāsēžas pie viena galda un godīgi jārunā, nevis jāizdomā kaut kādi skaistuma konkursi.
Vai koalīcijas problēma nav saistīta ar Reformu partijas problēmām? Pirmkārt, ir neproporcionāli daudz ministru, tajā pašā laikā viņiem sabiedrībā ir ļoti zems reitings.
Vēlos teikt, ka šis koalīcijas līgums bija parakstīts, jau zinot šo proporciju. Nekas proporcionāli nav mainījies, kad parakstījās NA un seši neatkarīgie deputāti.
Bet partijas zemie reitingi?
Manuprāt, viņi kā komandas locekļi valdībā spēj izpildīt tās darbības, ko no viņiem sagaida. Vai viss veicās labi - ne reizi vien esmu teikusi, ka viņiem ir problēmas. Ja partiju izveido tik ātri un uz vienām vēlēšanām, tur šīs komandas nav. Daudzi no darbiem, par kuriem tik skaļi runāts, nevedas tāpēc, ka komandas nav parlamentā un partijā. Ja ministrs nāk ar politiski labām un atbalstāmām idejām, vienkārši trūkst praktisko risinātāju. Vai risinājums ir sākt mainīt ministrus? Es atbildētu, ka tas radītu lielu haosu. Jo jebkuru darāmo darbu aizēnotu cīņa par krēsliem.
Kā pieredzējusi politiķe - kā jūs vērtētu to Bondara aicināšanas lietu?
Kā jau minēju, tā ir preses relīžu politika. Normāli politikā tomēr vajag lēmumus iekšēji izdiskutēt. Ka nav tikai tas, ka parādās relīze, pēc tam nākamā, kas viena otru noliedz. Bet ir svarīgi, ka lēmumi būtu zināmi frakcijas biedriem, partijas biedriem.
Vai, no demokrātijas viedokļa, jūs nebiedē, ka uz nākamajām vēlēšanām Vienotībai principā atkal nebūs konkurences?
Mums šobrīd ir pieteicies Kaspars Dimiters, mums ir Inguna Sudraba un Einārs Repše. Domāju, tas process ir nebeidzams. Tomēr Vienotības interesēs ir, lai tai būtu pēc iespējas lielāks un stabilāks atbalsts, arī reģionos. Skatoties kaut vai uz igauņiem, uz Ansipa partiju, viņiem tas ir izdevies, līdz ar to ir sabiedrības atbalsts tam, ko Ansips dara...
Vai jūs baidāties no Ingunas Sudrabas nākšanas politikā?
Par šo stāstu esmu lasījusi vairākus mītus, bet manā uztverē jau jāskatās uz to, kas notiek tavā organizācijā. Vai mēs spējam piedāvāt darbus un idejas, kas uzrunā sabiedrību, spējam līdzsvarot pieredzi ar jauniem cilvēkiem. Ir nevis jākritizē potenciālie politikā nācēji, bet jādomā, ko tu dari pats.
Vai varat definēt, ar ko Vienotība atšķiras no Jaunā laika?
Pirmkārt, pievienojoties Pilsoniskajai savienībai, ir spēcīgāks nacionālais virziens. Vienotība ir pragmatiskāka, arī realizējot nacionālo politiku. Nosacīti pievienojoties Lietussargu grupai, tās idejas, kas ir bijušas jau Jaunajā laikā par korupciju, tas tiek spēcināts caur Judina un Čigānes ienākšanu politikā.
Vai vēlaties teikt, ka Vienotība ir prātīgāka par Jauno laiku?
Es gribu teikt, ka Vienotībai arī bija revolucionārā pārliecība, kas gāja pa priekšu. Bija idejas, cilvēki un arī komanda, bet mēs ļoti ātri sapratām, ka lēmumam vajag 51 balsi un ka nevar visus apkarot, bet gan jāatrod sabiedrotie. Ka arī pārējie 74 ievēlētie pārstāv kādu politisko spēku un arī viņus jāspēj pārliecināt par savām idejām. Tā ir tā pieredze, kas nākusi klāt. Lai kādu ideju realizētu, ir vajadzīgi sabiedrotie.
Par 2014. gadu un Vienotību. Pieņemot, ka eiro ir ieviests. Ar kādu piedāvājumu nāksiet uz vēlēšanām?
Domāju, ka nebūsim vēl sasnieguši pietiekamu attīstības līmeni līdz ar eiro ieviešanu. Tās problēmas, kas attiecas par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, būs aktuālas. Ekonomikā plaisa starp bagātajiem un nabagajiem joprojām būs aktuāla.
Par nevienlīdzības jautājumu, kuru, jāatzīst, pēdējā laikā Vienotība kompetenti, vismaz atsevišķu personu ziņā, cilā. Cik lielā mērā tas ir konjunktūras jautājums, cik lielā mērā - pēc būtības? No vienas puses, Ilze Viņķele runā, ka lielā problēma ir strādājošo nabadzība. No otras puses, Zaķa kungs saka, ka mazās algas (piemēram, policijā) jau saņem tikai tie, kas neko nedara...
Es vēlos teikt, ka tā nav tikai konjunktūra, bet arī dziļa pārliecība. Tā situācija nav normāla ar šīm 300 latu algām vai medmāsām ar 250 latiem par slodzi. Ka tev ir nez cik darbos jāskrien, lai nopelnītu. Kas attiecas uz policistiem, protams, jābūt tā, lai par vienu normālu algu var pabarot savu ģimeni. Tendence, pret ko ir jācīnās - pret ēnu ekonomiku. Mēs tik ļoti sakām - tas ir maz, tas ir maz, katrs politiskais spēks cenšas piedāvāt dažādus veidus, kā pārdalīt naudu. Bet aktuāli ir, kādā veidā lai nodokļu ieņēmumu būtu vairāk. Lai var iespējami taisnīgāk sadalīt.
Lato Lapsa publicē miljonāru sarakstu. Ir labi, ka ir bagāti cilvēki, ir daudzi piemēri, kur bagāti cilvēki nodarbojas ar mecenātismu. Bet ir arī citi saraksti, par ko runā Pensionāru federācija - tie ir cilvēki, kuriem dala pārtikas pakas, lai viņi vispār varētu paēst... Situācija ir reāla, un daudzi vīpsnā par to Latviju kā veiksmes stāstu. Bet es uzskatu, ka tas ir veiksmes stāsts starptautiskajā līmenī. Mūsu politiķu uzdevums ir, lai cilvēki sajustu šo veiksmes stāstu personīgi. Un mēs nevaram nerunāt par sociālo nevienlīdzību.
Vai Dombrovskis pie jums kādā nakts stundā nenāk un neprasās - laidiet mani vaļā?
Nē, tāds stāsts gan mums nav bijis.
Bet vai jūs kādreiz viņu atlaidīsiet?
Man ļoti patika sarunas par iespējamiem amatiem Eiropas Savienībā, un viņš pats to ļoti objektīvi ir vērtējis. Es domāju, viņš vēl ir pietiekami jauns.
Bet - jums ir soliņš rezervistiem uz premjera amatu?
Domāju, ka šis soliņš mums ir, katrā ziņā tas ir garāks nekā tām partijām, kuras mēdz uzstāties, ka Vienotībai šī soliņa nav. Bet to, ko Dombrovskis savulaik uzņēmās un izdarīja, ir jāmāk novērtēt.. Kad atkāpās Godmanis, neviens jau to varu negribēja, viss izskatījās tik bezcerīgi.
Jūs esat dzirdējusi, ka Dombrovskis ir labs krīzes pārvarētājs un konsolidētājs, bet ka viņš nav piemērots ekonomikas izrāvienam?
Gribu uzsvērt, ka to var risināt ar komandu. Es gribu uzsvērt, ka Dombrovskis bija tā seja un viņa zināšanas ir palīdzējušas, bet bez frakcijas un partijas viņš nebūtu izdarījis to, ko izdarīja
Vai koalīcija nostrādās līdz nākamajām vēlēšanām?
Domāju, ka jā.