Cehi un kaltes
Kokrūpniecību kā profesiju Kaspars izvēlējās brāļa - Ogres Meža tehnikuma audzēkņa - iespaidā. «Izdomāju - lai brālis mežu audzē, es to pārstrādāšu. Pēc pamatskolas aizgāju uz Rīgas Valsts tehnikumu, kur sapratu, ka šī joma patīk,» Kaspars stāsta. Pēc kokapstrādes ražošanas tehniķa programmas absolvēšanas viņš turpināja izglītību Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultātē.
Tehnikuma laikā Kaspars pabija praksē m/f Tūja un, sākot studēt, pa vasaru piepelnījās Latvijas finiera rūpnīcā Latvijas bērzs, kur ar pacēlāju krāva tvaicēšanas baseinā finiera klučus. Uzņēmums un kolektīvs iepatikās, Kaspars tajā atgriezās vairākas vasaras un pēc kāda laika arī «pārkvalificējās» par žāvēšanas operatoru, kas ļāva savienot studijas ar darbu nakts maiņās.
Savukārt pirmo nopietno skolu par to, ko nozīmē darbs mazā firmā, kur par sevi jācīnās, Kaspars izgāja Latvijas - Vācijas kopuzņēmumā Frip, kur pastrādāja par meistaru kaltes un apstrādes cehos. «Uzņēmums bija jauns, vadītājam īsti nebija zināšanu par kokapstrādi, un brīžiem notika tā - iekārtu piegādātāji parāda pogas, kas jāspiež, bet nepaskaidro, kāpēc tieši tās pogas. Pašmācības ceļā nācās saprast, kas ir kalte, kādos režīmos tā strādā,» Kaspars stāsta. Tālākās darba gaitas viņu aizveda uz rūpnīcu Furniers, un jau tur puisis saņēma piedāvājumu strādāt Latvijas finiera Kvalitātes daļā. Tiesa, pirms tam Kaspars paspēja pāris mēnešu pabūt arī par meistaru kokapstrādes cehā Latvijas bērzā. «Gribēju tur strādāt, lai paplašinātu redzesloku,» viņš paskaidro.
Testējot lauž tūkstošus
Latvijas finiera Kvalitātes daļā Kaspars izgājis cauri vairākām amata nosaukuma un pienākumu maiņām. Sākotnēji viņš kā tehniskās informācijas inženieris piedalījās saplākšņa rokasgrāmatas veidošanā, kas tapa, lai izglītotu klientus par produktu. Kasparam uzticēja vadīt šīs grāmatas izstrādi, rakstīt savu nodaļu un kontrolēt pārējos iesaistītos kolēģus. Nākamais uzdevums bija kopā ar kolēģiem iegūt uzņēmumam CE sertifikātu, lai tā ražotais saplāksnis atbilstu Eiropas Savienības būvniecības direktīvai. Kad arī tas bija izdarīts, Kvalitātes daļa pakāpeniski pārtapa pētniecības komandā un Kaspars - pētniekā.
«Patērētājs visā pasaulē vēlas ugunsdrošu saplāksni, vieglāku, ar labākām mehāniskajām īpašībām, zemākām kaitīgo vielu emisijām. Lielie uzņēmumi ir visai atvērti tādām inovatīvām lietām, jo tirgus to pieprasa,» Kaspars min stūrakmeņus, uz kā balstās lietišķā zinātne Latvijas finierī un visā kokapstrādē. Arī viņa bakalaura, maģistra un doktora darbi ir par saplāksni, un Kaspars pārstāv Latviju divās starptautiskās standartizācijas komitejās, kas uzlabo un izstrādā saplākšņa standartus. Viņa ikdiena gan paiet, dažādos projektos sadarbojoties ar pētnieciskajiem institūtiem, LLU diplomandiem un praksē meklējot ceļus, kā tirgum izstrādāt jaunus inovatīvus saplākšņa veidus. Tas prasa zināmus upurus - izturības pārbaudēs laboratorijā ik gadu tiekot salauzti saplākšņa paraugi vairāku tūkstošu latu vērtībā.
Lai var pataustīt
Kaspars jau labu laiku sapratis, ka izpēte un iespējas, ko sniedz pētnieku sabiedrība, viņu aizrauj vairāk nekā darbs ražošanas vadības procesos.
«Katru dienu uzzinu ko jaunu, visu laiku ir informācijas aprite, nesēžu vienā vietā, nedaru monotonu darbu,» viņš uzskaita. Tīri akadēmisku pētnieka karjeru Kaspars gan pagaidām pieļauj tikai tālākā nākotnē, jo ieskatu pasniedzēja arodā jau guvis, apmācot par saplāksni Latvijas finiera darbiniekus, turklāt viņu vairāk interesē lietišķie pētījumi. «Tādi, kur to objektu redzu, varu pataustīt, ja vajag - pārbaudīt. Tas ir vairāk pie dzīves, vairāk redzi rezultātu,» Kaspars pamato. «Būšu ļoti laimīgs un apmierināts, kad radīsies arī produkts, kas aizies tirgū.» Taču tas nenotiek ātri, un Kaspars stāsta, ka grūtākais ir galvā izdomāto uzlikt uz papīra un izskaidrot citiem, kā arī novadīt pētījumu tā, lai tas nestu augļus, nevis tikai veselumā nesavienojamu informācijas gūzmu. «Bet jāsamierinās arī, ja pēti ilgāk par gadu, bet galā - čiks! Esi noskaidrojis, ka virziens nav perspektīvs,» Kaspars saka un min vienu no savā diplomdarbā pētītajiem saplākšņa veidiem, kas teorijā likās lielisks, bet praksē gan izrādījās ļoti viegls, taču ar divreiz vājākām lieces īpašībām nekā parastam saplāksnim.
Iedegšanās par idejām pētniekiem ir raksturīga, no tās arī nevar atslēgties līdz ar darbalaika beigām. Kasparam vislabākās idejas rodas, ja galva izvēdināta, - viņš aktīvi sporto, piedalās orientēšanās un piedzīvojumu sacensībās.
Idejas arī būs nepieciešamas, jo no nākamā gada Kaspars kā Latvijas finiera pārstāvis būs iesaistīts trijos lielos saplāksnim veltītos pētījumos, kas ilgs vairākus gadus ar kopējo pētījumu projektu budžetu ap 14 miljoniem latu. «Var teikt, ka uz 4-5 gadiem esmu aizņemts,» viņš smejas, kad jautāju par nākotnes plāniem, lai gan atzīst, ka tas ir arī zināms darba mīnuss - ja pret to esi godīgs, pusratā pamest nevarēsi.