Saimnieko taupīgi
T.Landtālera benzīntanks ir viens no retajiem, kas nav nonācis lielo degvielas tirgotāju tīklu kontrolē. Viņa bizness pārdzīvojis nacistu varu, Sarkanās armijas iebrukumu, 40 gadu ilgo komunistu valdīšanu un mūsdienu kapitālisma pārbaudījumus. Komunisti pēc Otrā pasaules kara nacionalizēja lielāko daļu degvielas uzpildes staciju, bet mūsdienās šajā tirgū saimnieko lielās naftas firmas. «Viņi uzbūvēja Shell benzīntanku tieši pirms manējā. Droši vien viņi domāja, ka es padošos. Tas bija pirms 15 gadiem. Taču šajā biznesā vēl iespējams savilkt galus kopā, ja māki skaitīt katru santīmu,» stāsta tēvocis Tasilo.
Par viņa taupīgumu liecina pieticīgais birojs, kas nav lielāks par dārza mājiņu. Pie sienām karājas ierāmētas fotogrāfijas, kas atgādina par automobiļu zelta laikmetu. T.Landtālera tēvs atvēra DUS laikā, kad Ungārijā sāka parādīties arvien vairāk automobiļu. CaurI viņu dzimtas īpašumam tika uzbūvēts asfalta ceļš, pa kuru bagātnieki no Budapeštas brauca uz atpūtnieku iecienīto Balatona ezeru. Landtālers seniors saskatīja lielisku iespēju biznesa sākšanai. Degviela tolaik bija lēta un DUS bizness ienesīgs, jo konkurentu bija maz un neviens nedomāja par degvielas taupīšanu. «Mūsdienās automašīnas nobrauc 100 km ar četriem pieciem litriem degvielas. Cik žēl! Tolaik vidējais patēriņš bija 16, pat 20 litru,» ar nostalģiju atceras T.Landtālers.
Nepadevās komunistiem
Degvielas uzpildes stacija pārcieta Otro pasaules karu, bet tad atnāca krievi. «Kad mans tēvs redzēja, ka viņi pievāca pat pēdējo koka gabalu, viņš to neizturēja un izdarīja pašnāvību.» Tasilo stājās tēva vietā un mēģināja glābt biznesu no nacionalizācijas, tomēr 1949.gadā komunisti guva virsroku. «Pirms izdzīšanas viņi lika man iztukšot kabatas. Pēc tam iemeta cietumā, vēlāk iesauca armijā. Atgriezos tikai pēc četriem gadiem.»
Ar viltību viņam izdevās paturēt īpašumā benzīntanka zemi, ko viņš iznomāja valsts naftas uzņēmumam AFOR. Taču savu īpašumu viņš atguva tikai 1989.gadā, kad krita komunistu režīms. Ar nodzeltējušu dokumentu kaudzīti viņš devās pie varas iestādēm, lai pierādītu īpašuma tiesības.
81 gadu vecais vīrs joprojām sekmīgi tiek galā ar biznesa pārraudzīšanu. Viņa vienīgā nožēla (izņemot pārlieku taupīgās mūsdienu automašīnas), ka viņa dēls nevēlas pārņemt ģimenes biznesu. Taču Tasilo negrasās piekāpties. «Es viņam saku - kādu dienu viņam nāksies turpināt manu darbu,» plaši smaidot, atzīst T.Landtālers. «Ja viņš atteiksies, sadošu viņam pa pakaļu.»