Krievijas Ģenerālštāba vadītāja vietnieks Anatolijs Nogovicins paziņojis, ka Gruzija ir pārāk novājināta pēc pagājušā gada augusta kara, tāpēc nespēšot «sākt provokācijas pat ar citu valstu piegādātajiem ieročiem», raksta AP.
Savukārt Gruzijas Nacionālās drošības padomes vadītāja Eka Tkešelašvili stāsta, ka Tbilisi veikusi milzu diplomātisko darbu, piesaistot pastiprinātu starptautisko uzmanību, tādēļ Krievija tagad ir spiesta apzināties jauna kara augsto politisko cenu.
Savstarpēji apvainojumi
Spriedze Gruzijas un Krievijas attiecībās pastiprinājusies zīmīgā laikā - gadadienā pēc Gruzijas centieniem ar spēku pārņemt kontroli pār separātisko Dienvidosetijas reģionu un Krievijas iejaukšanās, lai demonstrētu sevi kā «mazo un bezpalīdzīgo» tautu aizstāvi un Kaukāza reģiona īsto «saimnieku». Pēdējo nedēļu laikā Dienvidosetija un Gruzija apmainījušās apsūdzībām par jaunām apšaudēm un smagās artilērijas uzbrukumiem abpus robežai. Krievija pagājušajā nedēļas nogalē paziņoja, ka izmantos «visus iespējamos līdzekļus», lai aizsargātu Dienvidosetiju. Tbilisi atbildēja, ka Maskava tādējādi demonstrē savu «bīstamo tēlu».
Piecu dienu ilgā karadarbība starp Gruziju un Krieviju sākās pēc tam, kad gruzīnu ciemi tika apšaudīti no Dienvidosetijas puses un vienlaikus tika saņemtas ziņas par Krievijas karaspēka kolonnu strauju virzīšanos uz Gruzijas robežu. Prezidents Mihails Saakašvili deva pavēli apšaudīt Dienvidosetijas separātistu karaspēka izvietošanās vietas.
Separātistus «aizstāvēt» daudziem aizdomīgā operativitātē devās Krievijas tanki. Krievijas karavīri un bruņutransports no Dienvid-osetijas un otra Gruzijas separātiskā reģiona - Abhāzijas - iegāja Gruzijā. Krievijas spēku skaitliskā un militāro iespēju pārsvara dēļ Gruzijas karaspēks bija spiests atkāpties dziļi savas valsts teritorijā.
Situācijas risināšanā aktīvi iesaistījās Eiropas Savienība (ES), un 12.augustā Gruzija un Krievija piekrita tās izstrādātajam pamiera plānam, kas paredzēja abu karaspēku atgriešanos pozīcijās, kurās tie atradās pirms konflikta sākšanās.
26.augustā Kremlis atzina Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarību. Gada laikā to atzinusi tikai Krievijai draudzīgā Dienvidamerikas valsts Nikaragva. Rietumi asi nosodīja Krievijas «neproporcionālā» spēka lietošanu Gruzijā, bet ES un NATO iesaldēja formālās attiecības ar Maskavu.
Nekas nav mainījies
Gadu pēc notikušā nekas neliecina, ka reģionā valdītu miers un saskaņa. Krievija un separātisti panākuši, ka tur vairs neatrodas Rietumu miera novērotāji. Pēc Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanas Krievija reģionos kopumā izvietojusi vairāk nekā 7000 karavīru, ziņo Reuters. Aptuveni 25 tūkstošiem gruzīnu, kas pagājušā gada augustā kara laikā atstāja Dienvid-osetiju, faktiski nav nekādu izredžu atgriezties mājās.
Analītiķi uzskata, ka lielākā zaudētāja konfliktā bijusi Krievija, jo gada laikā tai pat vispaklausīgākās valstis nav atzinušas Gruzijas separātistu neatkarību un pasaulē vēl vairāk nostiprinājies viedoklis, ka Maskava atgriežas pie aukstā kara laika tradīcijām un jautājumus risina agresīvi.
Savukārt Gruzija raisījusi dziļas šaubas par tās iespēju tuvākajā laikā pievienoties NATO un ES. Rietumiem nav pieņemama M.Saakašvili karstgalvība gan ārpolitikā, gan cīņā ar opozīciju un reformu nobremzēšana valsts pārvaldē un ekonomikā.
Kritiku izpelnījušās arī ES un NATO, kuras gada laikā atjaunojušas dialogu ar Krieviju, tomēr bija pārāk pasīvas, lai izdarītu lielāku spiedienu uz Maskavu. Neraugoties uz šoku par notikušo Gruzijā, paredzētās izmaiņas starptautiskajā kārtībā nenotika. «Es domāju, ka mēs jo-projām esam draugu/ienaidnieku attiecībās ar Krieviju,» uzskata Eiropas Ārlietu padomes pētnieks Daniels Korskis. «Dažos gadījumos viņi ir mūsu draugi, ar kuriem jāsadarbojas tādos svarīgos jautājumos kā masu iznīcināšanas ieroču skaita samazināšana un cīņa pret terorismu, bet tajā pašā laikā mēs turpinām strīdēties par to, kā jāveido attiecības ar Austrumeiropas un Kaukāza valstīm.»