Ziņa, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņas centrs) svētdien pusmaratona distances laikā zaudējis samaņu, nogādāts slimnīcā un, iespējams, atrodas komā, interneta portālos kļuva par vienu no visvairāk komentētajām. Ierakstu vidū bija atrodami laba vēlējumi un uzmundrinoši vārdi, taču ne mazāk bija komentāru, kuros par Ušakova traģēdiju tika pausts prieks. Pilsētas galvas veselības problēmu iemesli tika meklēti padomju okupācijā, kara noziedznieka Vasilija Kononova pastrādāto zvērību nenosodīšanā, korupcijā, lojalitātē Maskavai, pārlieku lielā tieksmē pēc publicitātes un virknē līdzīgu lietu. Kāds pat bija ierakstījis, ka Ušakovs šādu likteni ir pelnījis.
Interneta komentāru pasaulē jau sen ir pārkāptas visas robežas, taču šis gadījums izceļas uz pārējo fona un ir īpašs. Tas ir šokējošs, jo būtībā politiķim tiek vēlēta nāve.
Priecāties par cita nelaimi ir pretīgi, un te vairs nav runa par cilvēktiesībām un izteiksmes brīvību. Arī man Rīgas mēra dažreiz pat radikālie uzskati bieži ir nepieņemami, un saprotu, ka citiem var būt līdzīgi. Taču ir jānošķir politika no personīgiem uzbrukumiem un apvainojumiem. No vispārcilvēcīgām lietām.
No sirds gribētos paskatīties acīs tiem, kas ļaunos komentārus rakstīja. Paskatīties, lai saprastu, kas viņi ir. Degradējušies truliķi, kuri savas nedaudzās atlikušās dienas vada, tempjot neierobežotu daudzuma krutkas un gremdējoties romantiskās atmiņās par stingra režīma cietumā pavadītajiem gadiem, vai tomēr mūsu līdzcilvēki. Foršie puiši un meitenes no kaimiņu mājas. Ļaudis, kas dzīvo starp mums, darba kabinetā sēž pie blakus galda, jautri čalo uzņēmuma virtuvē vai bezrūpīgi pasaka čau, nejauši satikti kantora gaitenī. Ja tuvāks patiesībai izrādītos pirmais variants, mums tā īsti nebūtu par ko raizēties. Taču šoreiz kaut kā intuitīvi šķiet, ka tā nav. Daudz ticamāk liekas, ka tos komentārus rakstījuši cilvēki, kurus mēs pazīstam, kuri dzīvo starp mums, no kuriem ko tādu pat negaidām.
Un, ja tā, tad ar mums ir daudz ļaunāk nekā varbūt varētu domāt. Mūs neglābs nekāda budžeta konsolidācija, Saeimas ārkārtas vēlēšanas vai oligarhu patriekšana un korumpēto valsts izzadzēju sasēdināšana aiz drūmajiem cietuma mūriem. Šeit runa ir par mūsu vērtībām, orientieriem un pašiem pamatiem. Ja varam masveidā priecāties par to, ka netīkams politiķis, iespējams, atrodas komā, tad, jādomā, komā drīzāk nonākusi pati sabiedrība. Tādēļ, lai visi kopā izķepurotos un sāktu virzīties uz priekšu, mums vispirms jāpaskatās pašiem uz sevi. Un, atverot komentāru sadaļu pie raksta par Ušakova veselības problēmām, nevis jāatstāj tur kārtējā ģeķība, bet, ja dvēsele neļauj klusēt, vienkārši jāieraksta: turies, Nil! Prātā paturot, ka tad, kad mērs atkal būs vesels, viņa kā amatpersonas darbībai sekosim ar īpašu rūpību. Tāpat kā līdz šim.