Medvedeva runa pirmām kārtām iezīmē pārmaiņas Kremļa retorikā. Signāls tam bija jau Medvedeva 10.septembra publiskā vēstule. Tajā tika pieteiktas galvenās idejas, kas plašāk tika izvērstas ceturtdienas uzrunā. Šī vairs nav populistiska un «uzbraucoša» retorika. Viss maksimāli pieklājīgi un pozitīvi, lai gan ar nepārprotamu prezidentālās varas apzināšanos. Šai ziņā aizvien atklāts ir jautājums, kā veidojas Medvedeva un iepriekšējā prezidenta Vladimira Putina attiecības: vai Medvedevs ir tikai Putina vadīta lelle, vai arī viņam nostabilizējas savs mugurkauls? Spriežot pēc šīs uzrunas, otrais variants netiek izslēgts.
Medvedeva runa interesantā kārtā bija ļoti līdzīga ASV prezidenta Baraka Obamas uzrunai Kongresam šā gada februārī: uzsvars uz modernizāciju, veselības aprūpi, izglītību, energoresursu saprātīgāku izmantošanu un alternatīvo enerģiju, iespaidīgi plāni zinātnē, ambīcijas pasaules līmeņa drošības uzturēšanā. Atšķirīgi gan ir izvirzītie saukļi. Obama teica: «Mēs atgūsimies (We will recover).» Medvedevs saka: «Krievija, uz priekšu! (Rossija, vperjod!)» Atšķirība tā, ka Krievijas gadījumā tās prezidentam ir itin kā «atsitiena sajūta» atlabstošiem alkoholiķiem: grunts ir sasniegta, nu atliek tikai atsperties pret dīķa dibenu un - augšup! Jo dziļāk, kur grimt, faktiski nav; tad atliek tikai iznīcība. Ar 10.septembra vēstuli un 12.oktobra uzrunu Medvedevs šo nopietno un pašapziņai nesimpātisko diagnozi ir mēģinājis izklāstīt arī tautai.
Acīmredzama nepieciešamība spiež Krieviju atžilbt no līdzšinējā status quo, kurā, ja vajadzēja naudu, pagrieza tik vairāk vaļā naftas un gāzes krānus. Medvedeva uzstādījums ir sakarīgas, uz iedzīvotāju vajadzībām vērstas ražošanas radīšana, lauksaimniecības modernizācija un vispār uz inovācijām vērstas sabiedrības radīšana. Pie praktiskiem mērķiem, piemēram, ir uzstādījums līdz 2014.gadam visā Krievijā ieviest platjoslas internetu. Vērienīga digitalizācija paredzama faktiski visās valsts un pilsoņu dzīves jomās, ieskaitot balsu skaitīšanu vēlēšanās, ar to prezidents cer būtiski ierobežot blēdīšanos.
Uz mums tieši attiekties varētu visplašākais Medvedeva uzstādījumu spektrs. Ja Medvedevam izdosies kaut daļēji īstenot iecerēto ekonomikā, Krievija varētu mainīt savu «melnā cauruma» dabu ar neierobežotu preču noietu, kur vienīgā problēma bija, kā viņus piespiest par tām samaksāt. Gan jau pieprasījums pēc importa labumiem Krievijā paliks ievērojams, tomēr, attīstoties pašmāju ražošanai un lauksaimniecībai, ar ko plānots nodrošināt ļaudīm pašu nepieciešamāko par pieņemamām cenām, Krievijas pircējs attiecībā uz importa precēm varētu kļūt izvēlīgāks. Vai tas ietekmētu, piemēram, Latvijas šprotu konservos lietotās eļļas izvēli, kas savukārt ietekmētu produkta cenu un pieprasījumu? Kad pienāks laiks, redzēsim. Tāpat ar daudz ko citu.
Medvedevs ir nodomājis Krieviju vairāk atvērt Rietumiem, tomēr tikai tajās jomās, kur tā var mācīties, piemēram, inovatīvā pētniecībā, augstajās tehnoloģijās, arī izglītībā, kas gan vairāk saistās ar «smadzeņu medībām» jeb progresīvā intelekta pārvilināšanu. Medvedeva uzstādījumam gan itin labi atbilstu, piemēram, Lido franšīze un citi eventuāli eksportējami know-how veiksmes stāsti.
Medvedeva apņemšanās uzlabot iedzīvotāju veselību un demogrāfiju iet roku rokā ar stingro nostāju pasaules līmenī pacelt Krievijas farmāciju un medicīnas aparatūras ražošanu. Prezidents nosauca pāris prioritāro farmācijas virzienu - sirds un asinsvadu un onkoloģiskās slimības -, kā arī minēja skaitli 50 - tik jaunu medikamentu šajās jomās esot paredzēts ieviest pārskatāmā nākotnē. Kā tas ietekmēs, piemēram, Grindeku, kam pašlaik Krievijā ir gan meitasuzņēmums, gan ievērojams preču noiets tieši Medvedeva par prioritārajām atzītajās jomās? Var būt dažādi - atkarībā no spējas piemēroties jaunajām politikas vēsmām un arī virziena, kurā šīs vēsmas pūtīs reālajā dzīvē.
Cits Latvijai nozīmīgs jautājums ir Krievijas pašreizējais agresivitātes līmenis. Skaidrs ir viens: Krievija nav izārstējusies no tā, ko vēsturnieks Normens Deiviss sauc par politisko bulīmiju (bulimia politica). Par vecās «nesagraujamās savienības» zaudētajām teritorijām ar tajās mītošo tautiešu retorisko ieroci Medvedevs šoreiz paklusēja, taču uz Gruziju pirksts tika pakratīts, bet par Ziemeļkaukāza republikām runa bija īsa: ja kāds pretosies, «tiksim galā» (razberjomsa). Tiesa, Medvedevs to ielika pēc būtības pozitīvā rāmī, sākumā apsolot: «Mēs izdarīsim visu iespējamo, lai cilvēki Ziemeļkaukāzā dzīvotu labklājībā.» Tas gan līdzinās amerikāņu naivajām iecerēm «pieradināt» Irāku un citas austrumu zemes caur Holivudu un ar humāno palīdzību, tomēr Krievija daudzējādā ziņā ir atšķirīgs gadījums.
Vadonis ir runājis. Vēl atliek nepateicīgais tautas pārliecināšanas darbs.