Protams, Rasmusens arī nav vakarējais, un viņa visumā draudzīgās sarunas ar Krievijas augstākajām amatpersonām arī it kā netīšām sakrīt ar ārlietu ministra Sergeja Lavrova pārmetumiem ASV par novilcināto divpusējo vienošanos par kodolbruņojuma samazināšanu jeb par stratēģiskajiem uzbrukuma ieročiem (SUI). Ņemot vērā dažus principiālus jautājumus, kuros ASV un Krievijas uzskati nesakrīt, šādus pārmetumus un vajadzīgos pretpasākumus to mīkstināšanai varēja paredzēt jau iepriekš, un nu Rasmusens ar amerikāņu sarunu risinātājiem spēlē klasisko sliktā un labā policista pāri. ASV sarunās par SUI ir cieti un nepiekāpīgi, bet Rasmusens smaidīgs un laipns sauc Krieviju par NATO partneri un runā par kopējiem projektiem.
Rasmusens grib iesaistīt Krieviju arī Afganistānas misijā, lai vēlams Krievijas teritorijā tiktu apmācīti afgāņu policisti, narkotiku tranzīta apkarotāji, kā arī afgāņu spēkiem piegādāti vairāki krievu militārie helikopteri. Šāds piedāvājums kā vispār faktiski jebkas, kas vien tiek teikts Krievijas un NATO vai ASV sarunās, ir tāda kā «jā, bet...» retorika - mēģinājums pretinieku pierunāt rīkoties pēc sava prāta ar viņa paša argumentiem. Krievija jau labu laiku snaikstās ap misiju Afganistānā, sevišķi gribot piedalīties stratēģiskajā plānošanā un vispār būt maksimāli tuvu pie visa kā, kas var tikt uzskatīts par klasificētu informāciju, uz ko NATO reakcija saprotamu iemeslu dēļ aizvien bijusi noraidoša. Tagad Rasmusens izdarījis atbildes gājienu: gribat Afganistānu? - Lūdzu! Ņemiet un dresējiet viņu stūrgalvīgos policistus. Un, lai tāda «pārprogrammēšana» veiktos sekmīgāk, labāk paņemiet viņus prom no ierastās (un nereti koruptīvās) vides uz savām učebkām Krievijā. Līdzīga ir Rasmusena iniciatīva par afgāņu apgādāšanu ar krievu helikopteriem un attiecīgu personāla apmācību. Krievijā, protams. Tā teikt, lūdzu, jums Afganistāna, bet bez pašas Afganistānas un bāšanās NATO štābā.
Tai pat laikā krievi amerikāņiem saka: gribat kodolatbruņošanos? - Lūdzu! Mēs likvidējam savas raķetes, kurām tāpat lietošanas termiņš beidzies, bet jūs - savas jaunās. Turklāt, tiekot vaļā no vecajiem dzelžiem, spriežot pēc Medvedeva novembra uzrunas parlamentam, krievi nākamgad plāno saražot trīsdesmit jaunas ballistiskās raķetes un piecus raķešu kompleksus. Kad amerikāņi norāda uz tādu nosacījumu neproporcionalitāti un negrib parakstīt līgumu, Lavrovs tūdaļ žēlojas par amerikāņu cietsiržiem, kam nerūp pasaules atbruņošanās.
Tāpat arī ar citiem neseniem faktiem. Arī šīs nedēļas sarunās Rasmusens ar krieviem runāja par kopēju cīņu pret pirātismu, uz ko Krievijas reakcija ir: nu ja, mēs jau to franču Mistral desantkuģi tieši cīņai pret teroristiem esam iecerējuši. Tas nekas, ka tā dislocēšana gan Baltijas, gan Melnajā jūrā pamatīgas galvassāpes radītu ne jau kādiem somāliešu bandītiem, bet Baltijas vai attiecīgi Gruzijas un Ukrainas aizsardzības resoriem.
Arī Krievijas prezidenta nule iegūto vienpersonisko teikšanu pār bruņotajiem spēkiem Gruzijas valdība pelnīti iztulkoja pirmām kārtām kā retorisku: ka šādi ar atpakaļejošu datumu Medvedevs ir juridiski «sakārtojis» starptautiskās sabiedrības nosodīto Dienvidosetijas un Abhāzijas okupāciju. Jums ir pārmetumi? - Lūdzu, mums ir attaisnojums: šobrīd Krievijā legāli nostiprināts tas, kas bija leģitīms arī pirms gada, proti, militāras intervences tiesības «pēc līdakas pavēles». Un kritēriji pieļaujamajai agresijai ir ļoti stiepjami: draudi Krievijas interesēm un tās pilsoņiem. Rasmusens faktiski vienlaikus ar Medvedeva veikto «jautājuma sakārtošanu» Maskavā vēlreiz skaidri apliecināja, ka NATO neatzīst Dienvidosetijas un Abhāzijas atdalīšanos, lai kādi būtu Krievijas argumenti.
Argumentu sakarā Krievijas pilsoņu tiesību aizstāvība kā attaisnojums agresijai aizvien ir draudīgs, un ar prezidenta jaunajām militārajām pilnvarām vēl jo vairāk. Nekas arī neliek domāt, ka Krievijas sapratnē termins «pilsoņi» Latvijā kaut kā atšķirtos no Abhāzijas. Paldies Dievam, mūsu politiskā situācija ir cita, bet tā tad būtībā arī vienīgā atšķirība. Sevišķi, ja ņemam vērā arī Latvijā esošā un Kremļa finansētā fonda Russkij mir (Krievu pasaule) propagandēto «līdzpilsoņu» konceptu, paredzot ārpus Krievijas dzīvojošajiem pa labi un pa kreisi izdalīt «līdzpilsoņu» apliecības, kas faktiski būtu juridiski gandrīz tikpat nozīmīgas kā Krievijas Federācijas pases.
Starptautisko attiecību tango ar Krieviju ir jāņem vērā, ka tur ir gluži kā Majakovska dzejolī par Ļeņinu un partiju: saka vai dara vienu, bet domā par ko citu.