Rezumējot Latvijas izlases veikumu pasaules čempionātā, 13. vieta ir atbilstošs rezultāts vai tomēr varēja cerēt uz ko vairāk?
Protams, varēja vairāk. Jebkurā no spēlēm, ko zaudējām «bullīšos» vai papildlaikā, dabūjot divus punktus. Varēja būt pavisam cita spēle arī pret Norvēģiju. Bet, ja skatāmies globāli uz Latvijas hokeja saimniecību, palikšana elites divīzijā viennozīmīgi ir labs rezultāts. Mums nav profesionālas hokeja līgas, mums nav sakārtota jaunatnes un bērnu hokeja sistēma, nav tik daudz profesionālu hokejistu.
Vai nav tā, ka dzīvojam pagātnē, bet tādas valstis kā Dānija un Norvēģija hokeja attīstībā ir jau apsteigušas Latviju?
Domāju, tas jau sen ir noticis. Viņiem ir savas profesionālās līgas, kurās hokejistiem maksā labu naudu. Cik viņiem ir NHL spēlētāju?! Kazahstāna laikam ir vienīgā izlase, kas nav mums priekšā NHL spēlētāju skaita ziņā, bet viņiem arī ir sava līga, uz kurieni daudzi latvieši brauc spēlēt.
Kāpēc mačā ar Norvēģiju sniegums bija tik bāls?
Domāju, sākām spēli solīdi. Pirmoreiz turnīrā pirmie izvirzījāmies vadībā. Ielaidām ātri divus vārtus, un komandai uz mazu brītiņu nolaidās rokas. Būtu realizējuši lielo vairākumu, varētu pacīnīties par punktiem. Skaidrs, ka norvēģiem todien bija valsts dzimšanas diena un viņiem ļoti vajadzēja uzvaru. Tādās spēlēs vinnē tie, kam vairāk vajag.
Pēc spēles ar Norvēģiju Beresņevs atvainojās līdzjutējiem. Daugaviņš teica, ka viņam kauns par to spēli. Tev arī?
Jā. Rezultāti pret Šveici un Norvēģiju kremt visvairāk. Vienmēr, kad zaudē pašās beigās, iezogas galvā doma - kāda jēga bija cīnīties 59 minūtes? Tad jau varējām apmēram kā Dānija pret Krieviju - 1:10.
Krievu žurnālisti dāņus un latviešus bāzuši vienā maisā - sak', spēles pret Krieviju komandas atdevušas...
Nu, nezinu gan! Mums tā spēle noteikti nebija bez variantiem, mēs viņus gandrīz vinnējām. Pirmā trešdaļa pa nullēm, otrajā ātri ielaidām. Bet pie 0:2 bija lielais vairākums, kurā es varēju iemest, arī citi čaļi varēja... Ja pajautātu Krievijas treneriem, domāju, viņi atzītu, ka viņiem nebija pārliecības par drošu uzvaru pret mums. Un tā arī nebija viegla uzvara!
Vairākkārt jau pieminēti lielie vairākumi, bet čempionātā tādus tā arī ne reizes nerealizējāt. Ar ko tas saistīts?
Mūsu gadījumā, domāju, varētu būt problēma, ka nebija tā konkrēti iespēlēta neviena maiņa piecatā pret trim. Varbūt nebijām gaidījuši, ka mums tik daudz būs šādu iespēju, bet skaidrs, ka nerealizētie lielie vairākumi nopietni ietekmēja mūsu rezultātus. Ja tādus realizē, iespējas uzvarēt ievērojami uzlabojas.
Aizsargu mainīšana vairākuma izspēlēs arī kaut kā ietekmēja? Beigās tur aizsargu vietā arī uzbrucēji nāca.
Atkarīgs no tā, kāds ir vairākums. Piemēram, man ar Miķeļi [Rēdlihu] un Džeru (Andri Džeriņu - I. P.) tas bija tāds, ka visiem konkrēti jāzina, kas jādara. Tādā gadījumā nedrīkst rotēt aizsargus. Tam vairākumam zūd jēga, ja ne visi pieci laukumā zina, kas jādara un kurā pozīcijā jāatrodas. Tāpēc tā arī bija, kad ielika aizsardzībā Alekseju [Širokovu]... Viņš pat nezināja, ka mēs spēlējam to izspēli tieši tā. Mūsu vairākuma izspēles variants ir labs, kad pretī ir agresīvi spēlētāji, kuri aktīvi traucē. Tad rodas daudz momentu.
Kā tu pats vērtē savu sniegumu Maskavā? Tev tas ir veiksmīgākais pasaules čempionāts?
Varētu teikt, pilnvērtīgākais, jo pirmo reizi tā patiešām izjutu, ka treneri uz mums liek cerības. No otras puses - uzskatu, ka mēs paši to nopelnījām. Neviens mums neko nedāvināja. Pārbaudes spēlēs un čempionātā pierādījām, ka varam būt rezultatīvākā maiņa izlasē. Man personiski bija kāpumi un kritumi. Centāmies ne tikai mest golus, bet arī labi spēlēt aizsardzībā. Ja nemaldos, vienādos sastāvos ielaidām tikai trīs golus, kas nav slikts rādītājs visa turnīra gaitā. Jāturpina strādāt!
Daudzuprāt, tev bija jāuzņemas atbildība par pēdējo vārtu zaudējumu pret Šveici. Tas ir pamatoti?
Tas ir hokejs. Nekļūdās tikai tie, kas neiet laukumā. Tur bija vairāku apstākļu sakritība. Skaidrs, ka varēju stiprāk izmest ripu ārā no zonas. Gribēju to izdarīt mierīgāk, lai nav pārmetiena, lai aizsargi pagūst nomainīties. Es varbūt atvedu g-olu, bet vēl kāds atveda citus četrus. Es tādā ziņā esmu ložu necaurlaidīgs, un man pilnībā vienalga, ko citi runā.
Šogad daudz tika runāts, ka izlasē bijis ļoti labs komandas gars. Vai tad kādreiz ir bijis citādi?
Zini, problēma Latvijas hokejā ir tāda, ka daudzi cilvēki brauc uz izlasi, lai parādītu sevi, lai nopelnītu jaunu līgumu. Tad brīžiem mēdz aizmirsties, ka nedrīkst spēlēt egoistiski, ka jāspēlē komandas labā. Ja kāds ir labākā pozīcijā, jāatdod piespēle. Kāds varbūt pārtur ripu. Esam labs kolektīvs, saliedēti, bet ir brīži, kad kāds, šķiet, mēģina to deķi vairāk uz sevi pavilkt.
Vai netraucē tas, ka katru gadu izlasē spēlē būtībā vieni un tie paši spēlētāji?
Nē, tas netraucē. Ir cits aspekts, ko tauta nesaprot. Ja katru gadu brauc vieni un tie paši uz pasaules čempionātu, tas nozīmē, ka ir par mēnesi mazāk atpūtas. Man, piemēram, vispār ir tā, ka klubs Čehijā algu maksā divpadsmit mēnešu. Sanāk, ka komanda šobrīd jau trenējas. Tikko kā beidzas sezona, mēnesis brīvs, un sāc trenēties. Labi, man līgumā ierakstīts, ka varu trenēties mājās, bet, ja tā nebūtu, man jau šobrīd būtu jābūt kluba rīcībā. Cilvēki to nespēj saprast - sezona ir gara, atpūtas maz. Ja kādu laiku nav spēļu, tas nenozīmē, ka vari sēdēt pie jūras kājām gaisā un sauļoties. Dažiem puišiem sezonas gaitā iekrājas nogurums, traumas, un atpūta ir svarīga. Es uzskatu, ka treneris Beresņevs ieņēma pareizo pozīciju un neaicināja hokejistus, kuri nav gatavi spēlēt ar simtprocentīgu atdevi.
Tavas labās rokas Latvijas hokeja līdzjutējiem nav atklājums, bet kāpēc to līdz galam neizdevās izmantot Rīgas Dinamo?
Vienmēr dzīvē visgrūtākais ir mainīt viedokli par sevi. Es Dinamo sistēmā biju septiņus gadus. Bet tas Roberts Bukarts, kurš atnāca uz Rīgas Dinamo pirms septiņiem gadiem, un tas, kurš spēlē tagad, ir pilnībā cits cilvēks. Tajā sistēmā cilvēki to negribēja redzēt. Vai negribēja saskatīt. Es nevarēju kļūt labāks pusgada laikā, ja kāds norāda uz to, ka daudzi spēlētāji, aizejot no Rīgas Dinamo, sāk spēlēt labāk. Tas jau ir akmens viņu dārziņā. Esmu priecīgs par to, kur esmu. Esmu pabeidzis mācības, un Latvija mani šobrīd nesaista - varu braukt iepazīt citas valstis, citas līgas.
Kādu izglītību ieguvi?
Ekonomikas. Pagājušā gada janvārī pabeidzu.
Tu jau pieminēji, ka neesi vienīgais, kas, atstājot Rīgas Dinamo, pēkšņi sāk spēlēt labāk.
Tas pats arī izlasē. Piemēram, [Miks] Indrašis Dinamo ir rezultatīvākais latvietis. Izlasē viņam tā loma nebija tik svarīga, un tādās reizēs skaidrs, ka arī rezultativitāte kritīsies. Tas pats man bija Dinamo. Vairākumā gandrīz nespēlēju. Tas pats Džeriņš, Cibuļskis. Izlasē viņiem noticēja, un viņi nospēlēja labi. Bet Dinamo viņiem saraustīta sezona sanāca. Tas viss ir atkarīgs no tā, vai tev uzticas. Nevajag vienmēr vainu meklēt spēlētājos, kuri katru dienu cenšas izdarīt maksimumu. Ja tev neuzticas... nevienam hokejistam nav tik garas nūjas, lai no tribīnēm varētu iemest golu. Treneri atbild par rezultātu, un tā ir viņu izvēle.
Kur tieši ir tā vaina Dinamo?
Rīgā viss balstās uz leģionāriem. Ja viņi nospēlē labi, viņi tiek pie labāka līguma citur. Ja slikti - ar viņiem netiek pagarināti līgumi. Viss. Domāju, Dinamo vajadzētu vairāk domāt par Latvijas hokejistu piesaistīšanu un audzināšanu.
Čehijā līmenis ir stipri zemāks nekā KHL?
Protams, nē. Es vispār nesaprotu, kas tādas muļķības izdomājis. Ja mēs skatāmies algas vai spēles līmeņa ziņā, ir līdzīgi. Piemēram, šogad Čehijas izlasē bija pieci līdz astoņi hokejisti no Čehijas ekstralīgas. Un viņi ieņēma pirmo vietu mūsu grupā. Domājiet paši, kāds tur ir līmenis.
Ārpus hokeja arī viss apmierina?
Protams. Kas hokejā ir svarīgākais? Lai ir liels spēles laiks, treneris uzticētos, un lai algu maksā laikus. Šogad tas viss bija. Fani arī atbalsta. Tā ir lieliska līga: tu katru dienu esi mājās, katru dienu guli savā gultā, nav nekādu tālo izbraucienu. Ja godīgi, tas man KHL jau mazliet piegriezās: ka esmu visu laiku prom, visu laiku nenormāli daudz jālido. Tādā ziņā čehu līgai ir liels bonuss, ka katru vakaru vari būt mājās.
Ar autobusu visur braucat?
Jā.
Tev nebija bail ar klubu pagarināt līgumu uzreiz uz diviem gadiem?
Man nav divu gadu līguma. Ir viena gada līgums, un otrs gads ir mana opcija.
Tātad, ja klubs tomēr izkrīt līgu zemāk, varēsi vienkārši aiziet?
Arī tad, ja man būtu spēkā esošs līgums, komanda, kas izkrīt līgu zemāk, savus labākos spēlētājus pārdod vai aizmaina. Bet es uzskatu, ka mums ir labs sastāvs. Ar tādu vairāk jādomā, kā cīnīties par čempionu titulu, nevis par izkrišanu. Lai gan šobrīd čehu klubi pastiprinās ar labiem spēlētājiem. No KHL nāk atpakaļ, no Zv-iedrijas, Šveices, jo čehi spēj maksāt vairāk nekā tajās līgās. Un kāpēc lai tādā gadījumā viņi spēlētu ārzemēs?
Sastāvs saglabāsies iepriekšējais, vai kaut kas mainās?
Kaut kas mainās. Piemēram, mūsu klubs parakstīja līgumu ar aizsargu [Miroslavu] Blatjaku. Tieši no KHL. Arī citas komandas pastiprinās ar labiem čehiem - [Ondržejs] Ņemecs, [Mareks] Kvapils, laikam arī [Martins] Erats brauks atpakaļ.
Kā tev patīk pati pilsēta?
Ļoti simpātiska. Maziņa - 75 tūkstoši iedzīvotāju. Ļoti draudzīgi, atsaucīgi cilvēki. Šobrīd tas ir viss, kas man vajadzīgs. Negribu pavadīt laiku liekos sastrēgumos. Tur uz vietas ir viss, kas vajadzīgs. Ja nu galīgi gribas nomainīt vidi, var aizbraukt kaut kur citur.
Tev nav vientuļi kā ārzemniekam svešā valstī?
Man jau bija tāda pieredze. Četrpadsmit gadu vecumā viens pats dzīvoju Krievijā, pēc tam - Amerikā. Mums bija ļoti draudzīgs kolektīvs. Viss kārtībā.
NHL sakarā mēdz teikt, ka izvēlē starp spēkos līdzvērtīgu latvieti un ziemeļamerikāni tiks dota priekšroka pēdējam. Kā ir Čehijā?
Viennozīmīgi dos priekšroku čeham. Tas tā ir visur. Tikai Latvijā laikam priekšroka tiks dota leģionāram. Jebkurā vietā mīl vietējos. Ja esi ārzemnieks, jābūt līderim.
Ko tu izvēlētos tagad, ja tev būtu konkrēti piedāvājumi, - KHL vai Čehiju?
Savu izvēli veicu, parakstot līgumu Čehijā. Varēju gaidīt ilgāk. Viennozīmīgi - piedāvājumi no KHL man būtu bijuši, bet es gribēju palikt Zlīnā, jo zināju, ka visi maiņas biedri paliks. Tādā veidā gribēju arī pateikt klubam paldies par to, ka viņi man deva iespēju sezonas vidū. Esmu ļoti lojāls cilvēks.
Latvijas izlasei rudenī ir olimpiskā kvalifikācija. Vai klubs tevi laidīs uz izlasi?
Es nezinu, vai viņi drīkst nelaist. Zinu, ka man sezona sāksies 9. septembrī. Klubs respektē izlases un ļoti respektē arī manu izvēli. Ja mani uzaicinās uz izlasi, domāju, noteikti atbraukšu.
Kas ir tavi maiņas biedri?
Man izveidojās ļoti laba saikne ar uzbrucēju Petru Holīku. Viņam sezonas beigās bija piedāvājums pārcelties uz KHL klubu, uz Vitjaz, bet viņš no tās iespējas atteicās. Viņa redzējums ir tāds - jābrauc uz top klubu vai jāpaliek mājās. Viņš negrib braukt uz klubu, kas necīnās play-off, jo tad līdz 28 gadu vecumam klubam piederēs tiesības uz viņu. Viņš prasīja, vai es palikšu. Abi vienojāmies, ka paliksim un aizvadīsim vēl vienu sezonu.
Kurš no brāļiem Bukartiem ir talantīgākais hokejists un kuram ir labākās perspektīvas?
Tam, kurš visvairāk gribēs. Manam vidējam brālim [Rihardam] liels bonuss ir, ka visu, ko es zinu 25 gados, viņš zina jau 20 gados. Viņš vienmēr ir piecus gadus priekšā visiem pārējiem saviem vienaudžiem, kam nav vecāku brāļu hokejā. Ja viņš spēs to pareizi izmantot, visam vajadzētu būt kārtībā.