Prognozēšana un forsaits
Izrādās, Igaunijas valdība jau pirms krīzes iestāšanās bija izveidojusi prāvu rezerves fondu un īstenojusi daudzus no tiem pretkrīzes pasākumiem, kādus izmisīgi cenšas paveikt mūsējā pēc krīzes iestāšanās. Kāpēc tāda tuvredzība?
Nebūt nevēlos apgalvot, ka Latvijā prognozē nekvalitatīvāk par ziemeļu kaimiņiem. Taču igauņi ne tikai prognozē, viņi lieto forsaitu. Kopš 1992.gada sekmīgi darbojas Igaunijas Nākotnes pētīšanas institūts. Bet latviešu valodā pat šāda vārda nav, jo forsaita jēdziens vēl nav aktualizēts. Dažu autoru piedāvātais termins «tālzinība», pēc manas saprašanas, nav adekvāts angļu vārdam foresight, tāpēc lietošu šā vārda izrunu ar latvisku galotni - forsaits. Ārzemju informatīvajā telpā forsaits parādījās pirms kādiem divdesmit gadiem, ar to apzīmē nākamību izpēti un izvērtēšanu. Ar ko tad prognozēšana atšķiras no forsaita?
Kad pirms pusgadsimta sāku nopietnāk interesēties par prognozēšanu un darboties šajā nozarē, uzzināju, ka ir arī principā neprognozējamais. Tādas, piemēram, ir būtiskas kvalitatīvas pārmaiņas (jaunrade). Prognozēt iespējams noturīgu tendenci, to, kas jau ir bijis un atkārtojas (atkārtojamību), tikai kļūst lielāks vai mazāks. Sociālo procesu prognozētību samazina ne tikai jaunrade. Kā to pārliecinoši parāda A.Prigožins grāmatā Dezorganizācija, prognozes iespējas totāli ierobežo arī globālās organizācijas augošā nenoteiktība.
Forsaits, protams, nenoliedz klasisko prognozēšanu, bet gan ietver to sevī kā atsevišķu gadījumu, prognozē to, kas ir prognozējams. Prognozes modelis raksturo vienu nākotni, kas savā būtībā ir pagātnes ekstrapolācija (turpinājums nākotnē). Forsaits iztēlojas vairākas iespējamās nākamības, meklē starp tām vēlamākās, izvērtē to īstenošanas izmaksas (pirmkārt, sociālās un ekoloģiskās) un apzina negatīvās sekas, ko izraudzītā nākamība varētu nest sabiedrībai un dabai. Nākamību izpēte un izvērtēšana ietver visu sociuma un dabas procesualitāti. Tāpēc nākas kategoriski atteikties no tik ierasta šauri profesionāla risinājuma. Te jāiesaista pēc iespējas plašāka garīgās kultūras loka pārstāvji, kas spējīgi kolektīvi meklēt netriviālus risinājumus. Līdztekus racionālās zinātnes metodēm te jāiesaista intuīcija, nojauta, atklāsme, sirdsapziņas u.c. impulsi, jāievēro reģionālās un etniskās īpatnības, kultūras tradīcijas. Tā ir ne tikai starpdisciplinārā, bet arī transdisciplinārā pieeja, sintēzes pārsvars pār analīzi.
Kur mācīties forsaitu?
Latvijas augstskolās pagaidām tādu studiju programmu nav. Varbūt doties uz ASV? Domāju, šoreiz nav gluži tas gadījums. Nevēlos gan apgalvot, ka forsaita jēdziens tur ir galīgi svešs. Solīdus nākamību pētījumus veic Hadsona institūtā, Hjūstonas un Havaju salu universitātē. Var nosaukt vēl dažas universitātes. Taču valsts pārvaldes līmenī forsaits vēl nav ieviesies, par ko noraizējies pazīstamais politologs un valstsvīrs Zbigņevs Bžezinskis (sk. Z.Brzezinski. The Choise: Global Domination or Global Leadership). Par forsaita iztrūkumu valsts pārvaldē daiļrunīgi liecina Irākas kara sekas, kas ir visai nelabvēlīgas šai lielvalstij, kā arī tās izraisītā globālā finanšu krīze.
Mācīties forsaitu ieteicams tepat kaimiņos - Skandināvijas valstīs, vislabāk Somijā. No mūsdienīgām izstrādēm Turku Ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas Nākamību pētījumu centrā līdz to īstenošanai valsts pārvaldes un privātā biznesa dažādos līmeņos un struktūrās. Profesora Penti Malaskas izveidotā Nākamību pētījumu centra izstrādēm ir bijusi neapšaubāma loma Somijas panākumu kaldināšanā inovāciju laukā, augsto tehnoloģiju pasaules tirgū. Tā ir svarīga valsts politikas sastāvdaļa, par ko augstākajā līmenī rūpējas Nākotnes lietu komisija.
Forsaits, kā jau postmodernisma laikmeta bērns, pēc savas dabas ir procesuāls, tas nepārtraukti adaptējas pasaules procesualitātes mainīgajai plūsmai. Katrs forsaita centrs ir savdabīgs, atšķirīgs no citiem centriem. Tomēr ir arī jau saskaņoti kopēji konstrukti, principi, jēdzienu sistēma, izpētes un izzināšanas metodoloģija, esamības redzējums. Uzkrājusies sava zināšanu bāze - 1996.gadā Melburnā (Austrālija) profesora Ričarda Slotera (Slaughter) redakcijā tika sastādīts futurologu rakstu krājums New Thinking for a New Millenium, kas lika pamatus forsaita zināšanu bāzei. Gadsimtu mijā pēc viņa uzaicinājuma vairāk nekā 100 autori koncentrēti izklāstīja savus priekšstatus par forsaitu un savu pieredzi. Uzrakstīto izdiskutēja un kritiski izvērtēja. Rezultātā tapa forsaita zināšanu bāze (Knowledge Base of Futures Studies. Vol. 1-5; 2004, 2005). ES Apvienotais pētījumu centrs Seviljā (Spānija) jau desmit gadus izdod žurnālu Foresight.
Ko darīt?
Kaut arī forsaita domāšanas vilnis Latvijā nav skāris valsts pārvaldi, tas tomēr te atbalsojas ne tikai publikācijās. Gadsimta sākumā A.Puga un J.Štrauhmanis Zinātnieku savienībā sāka veidot pētījumu programmu forsaitā. 2004.gadā A.Ūbelis laikrakstā Izglītība un Kultūra aicināja izglītības iestādes sākt mācīt forsaitu, veidot «daudzpusīgas šādu vingrinājumu projektu grupas». Manītas arī citas aktivitātes. Taču valsts pārvaldes līmenī pagaidām tikai nodarbojas ar prognozēšanu.
Šī dziļā krīze spiež domāt un rīkoties, arī lai atkārtoti neuzkāptu līdzīgiem «grābekļiem». Skandināvijas valstu un Igaunijas pieredze rāda, ka nākamību izpētes centru veiksmīgai darbībai nepieciešama gan to neatkarība no varas, gan laba sadarbība ar to. Tāds centrs jāorganizē arī Latvijā. Bet līdztekus sabiedrībā jāveido forsaita kultūra. Nepieciešami zinoši un protoši darītāji. Bet patlaban nav forsaita studiju programmu, un nezinu, vai tādu varētu izveidot jau nākamajā studiju gadā. Tomēr ieviest kādā jau funkcionējošā maģistra studiju programmā forsaita disciplīnu bloku ir iespējams. Tur pamanīsim ieinteresētus jauniešus, kurus varētu sūtīt uz ārvalstu forsaita centriem tālākajās doktora studijās.
Intelektuālā potenciāla attīstīšanai nepieciešams pastāvīgs atklāta tipa metodoloģiskais seminārs, kura kodolu veidotu forsaita praktizētāju (pētniecībā, vadībā, izglītībā) kopiena. Svarīgi, lai seminārā uzskatītu par zinātnei līdzvērtīgām arī citas izziņas un esamības apjēgšanas formas (mākslu, filosofiju, reliģiju u.c.), lai šeit valdītu visu dalībnieku līdzvērtības princips, jaunrades gars, iecietība pret dažādiem viedokļiem, pat šķietami absurdiem. Te jāharmonizē dalībnieku dažāda motivācija - gan fokusēšanās uz nākamību izpētes metodoloģiju, koncepcijām un metodēm, gan pievēršanās konkrētas vēlamās nākotnes veidošanas scenārijam. Apmēram šāda tipa forsaita seminārs 90.gadu beigās veidojās pie Kultūras akadēmijas, bet līdz ar Pētera Laķa pāragro nāvi izbeidza savu darbību.
Latvijas Republikas 90 gadu jubileju sagaidījām līdz ar dziļas un ilgstošas krīzes sākšanos. Lai līdz valsts simtgadei pārliecinoši izkļūtu no krīzes un sasniegtu vismaz Igaunijas līmeni, ar krīzes menedžmentu vien nepietiek. Starp svarīgākajiem veicamajiem darbiem ir forsaita kultūras iedibināšana, vispirms jau valsts pārvaldē.
Par raksta autoru
Arturs Mauriņš, dz.1924.g., biol. zin. doktors (1966), LU profesors (1967), LR habilitētais biol. doktors (1991). Ap 300 publikāciju eksperimentālajā ekoloģijā, pāri par 100 - prognozēšanā, futuroloģijā un temporoloģijā, t.sk. četras grāmatas.