Rītdienu gaidīt nevaru
Jāatzīst, esmu no tiem klientiem, kam skaistumkopšanas pasākumi ir spontāna ideja. Kad ir nauda un brīvs laiks, kad gribas uzlabot noskaņojumu, kad pēkšņi gribas kaut ko savā dzīvē mainīt. Darbu, bērnus, vīrieti, kaimiņus mainīt ir neiespējami. Frizūru, matu griezumu vai nagu laku vienkāršāk. Tātad - rītdienu nevaru gaidīt nekādā ziņā. Gan jau būs labi.
Nekā! Jau ar pirmajiem meistara roku pieskārieniem gribas piecelties un iet projām. Tas, ko dara meistare, varbūt ir pareizi, taču sveši, neierasti, nepatīkami. Manikīra procedūra, kas parasti ir patīkami relaksējoša, šoreiz pat nodara sāpes. Ciešos līdz galam, samaksāju, sakostiem zobiem pasaku paldies. Vairāk uz šo salonu iet vispār negribas.
«Tā ir, ja kaut kas nepatīk viena meistara darbā, nereti klients aiziet arī no salona. Pirmais iemesls - viņam kauns iet pie cita meistara tajā pašā salonā, otrkārt, viņš negrib vairs iet tur, kurbijušas negatīvas emocijas. Tāpēc mēs savā uzņēmumā cenšamies, lai būtu viena komanda un vienāds stils,» saka kāda Rēzeknes salona vadītāja Ilona.
Nāk kā pie psihoterapeita
Ilgus gadus strādājot par frizieri, Ilona Kvelde ievērojusi, ka klienti vīrieši vairāk uzticas tieši salonam, bet sievietes tomēr iet pie sava konkrēta meistara. Ja noteiktā dienā vajag frizūru, tad iet arī pie cita, tomēr pēc tam atgriežas. Ir klienti, kas meistarus maina visu laiku, staigā no viena salona uz otru, un neaizturas nekur. Tomēr, kā atzīst Ilona, pēdējos gados ar klientiem strādāt ir smagāk, jo viņi, ir satraukti, nomākti. «Viņi stāsta savas bēdas, grib izrunāties. Un stāsta visu, par ģimeni, bērniem, priekšniekiem.»
Nodarbībās ar psihologu, kuras reizi pusgadā apmeklē salona darbinieki, tiekot uzsvērts, ka nedrīkst pārāk pietuvināties klientam, jo tad uzņēmumam būs grūti paaugstināt savu pakalpojumu cenas. Tomēr Ilona uzsver, ka tik nelielā pilsētā, kāda ir Rēzekne, tas ne vienmēr ir iespējams. «Mums tomēr cilvēciskais faktors ir pirmajā vietā, klienti nāk izrunāties, atpūsties, tāpēc šī distance neveidojas tik liela, kā tam būtu pareizi jābūt.»
Salona saimniece atzīst, ka šī klientu uzticēšanās nereti ir smaga nasta. «Mēs zinām ļoti daudz par saviem klientiem. Bet, pasarg, Dievs, lai to uzzinātu ārpus salona sienām! Klients tad vairs neatnāks pat tad, ja mēs būsim ar zelta rokām. Bet, ja es jūtu, ka klients grib paklusēt, tad es labāk ieslēdzu klusu mūziku,» saka Ilona.
Meklē kvalitāti un dialogu
«Man ir gan sava manikīre, gan friziere, kuras apmeklēju jau gadiem ilgi. Pirmkārt, svarīgi ir tas, ka nekad neesmu no viņām aizgājusi neapmierināta, manikīre Iveta stingri ievēro visas higiēnas prasības. Friziere Elīna ir radoša, labprāt ļaujas eksperimentiem. Otrkārt, tā kā es pati esmu ekstraverta, man patīk, ka ar mani runā,» stāsta preiliete Irēna.
Rēzekniete Skaidrīte jau vairāk nekā desmit gadus apmeklē tikai vienu frizieri, kurai ir sekojusi līdzi uz vairākiem saloniem. Viņa uzskata, ka ikkatrai sievietei vajag savu ārstu, frizieri un manikīra meistaru. «Zinu, ka varu paļauties, un tas nav mazsvarīgi. Īsts meistars nekad akli nepakļausies klienta iegribām, ja ar «profesionāļa aci» redzēs, ka matu griezums vai krāsa cilvēkam nepiestāv. Par laimi man nav nācies saskarties ar klaji negatīviem piemēriem, bet nepatīk, ja, piemēram, nejauši izvēlēts manikīra meistars ņemas kritizēt iepriekšējo sava amata kolēģi! Pie tāda «meistara» parasti otrreiz neiešu.»