Šajā kontekstā sabiedrības uzmanība tiek fokusēta uz pensiju likumdošanu. Šobrīd daudz diskusiju izraisījuši labklājības ministres Ilzes Viņķeles izteikumi žurnālā Playboy un interneta vidē.
Interneta vidē izskanējis Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības līdzekļu pārvaldnieka Harija Švarca kunga teiktais: «Likumā ir ierakstīts, ka iemaksām pensiju 2. līmenī nākamgad ir jābūt 6%. Tas ir apsolīts gan Latvijas iedzīvotājiem, gan arī Starptautiskajam Valūtas fondam un Eiropas Komisijai. Turklāt SKDS aptaujas rezultāti uzrāda, ka Latvijas iedzīvotāji netic pensiju sistēmai. Tādējādi solījumu mainīšana, mazinot motivāciju maksāt nodokļus, lai saņemtu adekvātu pensiju vecumdienās, sanāk arī pretrunā ar aicinājumu maksāt nodokļus un vēlmi mazināt ēnu ekonomiku.»
Jājautā, vai tā nauda, kuru jau tagad valsts ir parādā 2. līmeņa pensiju maksātājiem, ir tikusi «virtualizēta» tāpat kā tā nauda, kurai būtu jābūt 1. līmeņa fondos? Vai tikai pri(h)vatizācijas procesā zaudētā pensionāru nauda ir izgaisusi? Labklājības ministre tikko iesniedza Ministru kabinetam ziņojumu par to, ko varētu darīt ar to miljardu latu, kurš ir sakrājies pensijas fonda 2. līmenī. Topošie pensionāri, šodienas nodokļu maksātāji, varētu prasīt ministrei, vai arī šī nauda varētu tikt «virtualizēta».
Zinu, lai cik neticami tas skanētu, ka ir iespējams sakārtot pensiju sistēmu un atjaunot strādājošo uzticību pensiju 2. līmenim. Ņemsim par piemēru ārvalstu pieredzi, ka pensiju fondos naudai ir jānes peļņa un jāturas līdzi inflācijai. Pārņemsim pieredzi no pozitīvajiem piemēriem Kanādā, kur publiskās un privātās partnerības rezultātā pensiju fondu nauda pelna naudu. Valdības misija ir atjaunot iedzīvotāju uzticēšanos - zaudēto uzticēšanos jautājumā par gudru sociālā budžeta vadību.
Taču, lai to darītu, nepieciešama spēja sadarboties dažādām valsts un finanšu institūcijām, jāīsteno sabiedrības - nodokļu maksātāju - kontrole pār pensiju sistēmas sakārtošanu, lai pēc gadiem kārtējais labklājības ministrs neteiktu to, ko tagad dzirdam no pašreizējās labklājības ministres Viņķeles.
Mēs, Latvijas seniori un pensionāri, esam nepatīkami pārsteigti, lai neteiktu - kā ar aukstu ūdeni aplieti, lasot ministres Viņķeles teikto tikko iznākušajā žurnālā Playboy. Esmu vīlies, lasot šādus necieņas pilnus izteikumus, un gribu oponēt!
Vai patiešām labklājības ministre domā, ka viss radīts tikai otrās brīvvalsts laikā un pirms 20 gadiem Latvija bija tukša vieta? Ministre Viņķele saka, ka sūdzamies par to, ka mūsu pensijas ir par mazu, ka nevaram iztikt, ka jāprasa sociālie pabalsti. Vai mēs nesaprotot, ka mums jābūt pateicīgiem par to mazumu, ko saņemam no valsts, kaut mums tas nepienākas, ka nenovērtējam pašlaik strādājošo nodokļu maksātāju uzupurēšanos (!), jo savādāk mums vispār nekādu pensiju nebūtu.
Ja skatāmies objektīvi, visa nauda no privatizācijas pienākas pensionāriem. Kur palika šī nauda? Tāpat neizprotami, kādēļ netiek indeksētas mazās pensijas. Tā ir nekaunība visaugstākajā līmenī, ka valsts joprojām mēģina pelnīt uz vismaznodrošinātāko rēķina.
Tikai vienā ziņā varam piekrist Viņķeles kundzei - nesamērīgi lielās pensijas kā slogs patiesi gulstas uz mūsu nodokļu maksātāju pleciem! Un tās radušās tad, kad likumi tika rakstīti konkrētiem cilvēkiem par labu. Tādējādi radās likumi, kas ļāva gadā pensijas fondā iemaksāto summu saņemt katru gadu.
Tomēr ļoti gribētos cerēt, ka mēs, seniori, varam rast konstruktīvu risinājumu kopīgi ar labklājības ministri. Vēršos pie laikraksta Diena lasītājiem ar lūgumu nepalikt vienaldzīgiem pret Viņķeles kundzes izteikumiem, bet izteikt savu viedokli. Galu galā mēs no saviem nodokļiem maksājam Viņķeles kundzei algu, lai viņa - cik ironiski! - aizstāvētu mūsu intereses. Un atcerēsimies, ka šonedēļ tiek lemts par grozījumiem Valsts fondēto pensiju likumā un šis lēmums skars mūs visus. * Reformu partijas Senioru nodaļas vadītājs