Droši vien jārunā par pieteiktajām reformām. Vienmēr esam sūdzējušies, ka it kā nav politiskās gribas kaut ko darīt, kaut ko mainīt, kaut ko uzlabot. Līdz ar to visu cieņu ministram Robertam Ķīlim. Tāpēc, ka viņš tiešām ir provokators. Tādā labā nozīmē. Jo viņš izvirza visiem saprotamus skaistus, gaišus mērķus. Jo kurš gan negrib kvalitatīvu pasaules klases augstāko izglītību, saistītu ar zinātni. Starptautiskus pasaules klases zinātniekus. Un visu to dara kompaktā, nelielā augstskolu skaitā, kuras ir pirmajā simtniekā augstskolu reitingā. Kurš gan negrib šādus mērķus?
Bet ir kāds «bet».
Īstenībā tas nav «bet». Tas ir jautājums, kāda būs šo reformu uzstādījumu īstenošana. Vai reformu process īstenosies, kā tas ir paredzēts? Šeit ir «bet», jo pašlaik man izskatās, ka ministrijā nav tādas komandas, kas varētu nodrošināt to īstenošanas plānu. Ar skaistiem uzstādījumiem ir par maz. Ir nepieciešams ļoti skaidrs plāns, kā īstenot vienu vai otru reformu. Un, ja nav atbilžu, kā mēs to darīsim, kā tas īstenosies, parādās iegansts kritiķiem un demagogiem kritizēt un sēt šaubas par šo reformu pamatotību.
Strīdus akmens šodien ir augstskolu akreditācija, augstskolas iebilst, ka tajā tiek aicinātas ārvalstu aģentūras un izveidota speciāla institūcija.
Nupat par šo jautājumu tomēr tika rasts kompromiss. Vērtēšanas sistēma tiešām ir slidenākais jautājums akreditācijas papīrā. Tur ir normālas lietas - aizstāt programmu akreditāciju ar studiju virzienu akreditāciju, citas. Bet vērtēšana ir slidens ceļš, jo vērtētājiem uzradīsies vērtētāji, un pēc tam parādīsies vērtētāju vērtētāji. Protams, studiju kvalitāte ir jāizvērtē, un ekspertiem ir jādod savs atzinums, Bet, manuprāt, augstskolām vajadzētu piemērot objektīvus kritērijus. respektīvi, kvantitatīvus, nevis kvalitatīvus. Mani, piemēram, izbrīna, ka augstskolām netiek izvirzītas līdzīgas kvantitatīvas prasības kā, teiksim, bankām. Lai banka sāktu darbību, tai ir nepieciešamas tādas un tādas summas, statūtkapitāls, garantiju fondi. Augstskolām tas varētu būt studiju virzienu skaits vai studentu skaits, vai citi kritēriji, līdz ar to mēs zināmā mērā atrisinātu augstskolu skaita jautājumu. Tāpat kā banku skaita jautājumu regulē valsts un šos nosacījumus nosaka valsts.
Jūs sakāt - vienmēr ir pietrūcis politiskās gribas. Jūs arī esat bijis izglītības ministrs - vai tad jums nebija gribas augstākās izglītības sakārtošanā? Kur bija tā klupšana?
Nav runas par klupšanu. Katrs laiks izvirza savas aktuālās prioritātes, un augstākās izglītības likums, piemēram, ir pats vecākais likums. Tad, kad es biju ministrs, aktuālais izglītībā bija profesionālās izglītības likums un vispārējās izglītības likums. Tagad mēs runājam, ka ir vajadzīgs augstākās izglītības likums. Ar to netiek galā, man šķiet, jau ceturtā Saeima, līdz ar to augstākās izglītības sistēma ir zināmā mērā iesīkstējusi. Tās privilēģijas, ko augstākā izglītība bija sarūpējusi neatkarības sākumposmā, laiks prasa pārskatīt. Augstākā izglītība vienmēr ir lepojusies ar savu autonomiju. Tomēr ir objektīvi iemesli, kāpēc sistēma ir jāsakārto. Finanses ir jāizmanto racionālāk. Nekvalitatīvas programmas nav jāfinansē - tur es varu tikai piekrist ministram.
Tēze, ka nekvalitatīvas programmas nav jāfinansē, jau kļūst par aksiomu. Bet varbūt ir gluži otrādi - ja šī programma ir nekvalitatīva, bet vajadzīga Latvijas valstij, tā ir vēl papildus jāfinansē, lai kļūtu kvalitatīva?
Man ļoti patika kāda Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektores Līgas Menģelsones intervija, kurā viņa teica - darba tirgum būtu jāvērtē. Tātad ko spēj un var augstskolu beigušais students, vai viņš ir gatavs ierakstīties darba tirgū. Vai viņš māk kaut ko tādu, kas ir vajadzīgs darba tirgum. Šeit ministram tika piedāvāts viens instruments, kas kā papildu kritērijs varētu tikt izmantots augstākās izglītības vērtēšanā. Tas ir - papildināt valsts izglītības informācijas sistēmu arī ar augstāko izglītību. Mēs redzētu, kas iestājas augstskolā un ko augstskolu beidzēji pēc tam dara. Augstskolu beidzēju datubāzes savietojamība ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem uzreiz parādītu, vai augstskolas beidzējs strādā vai nestrādā. Te nebūtu jāiegulda milzīga nauda vērtēšanā un pētīšanā.