Eiro noteikti nebija nekāds sapnis. Igauņu kronas bija skaistas un mīļas. Protams, pāriešana uz eiro nebija novēršama. Krona šā vai tā bija piesaistīta eiro, un visas eirozonas ķibeles tai būtu uzbrukušas arī tad, ja mēs lepni turpinātu tupēt uz savas naudiņas. Šajā ziņā piekrītu kolēģim Mihkelam Mutam, kurš rakstīja, ka tad, kad eiro ies uz grunti, eirozona mums vismaz piešķirs biļeti labākā glābšanas laivā. Galu galā - ja Igaunijā būs spēkā eiro, saglabāsies arī lielāka drošība, ka šeit vairs nekad pie varas nenāks rublis. Vai tad tas nebija galvenais iemesls centieniem iekļūt ES un NATO? Uz austrumu robežas jāsakrauj tik daudz šķēršļu un barikāžu, cik vien iespējams.
Gadiem ir uzsvērti runāts par līdzīgo, kas Baltijas valstis vieno politikā un saimnieciskajā dzīvē. Bet pēkšņi igauņi, pievienojoties eirozonai, izrādījušies labāki. Kāpēc tā noticis?
Kāpēc domājat, ka esat zaudētājos tāpēc vien, ka turpināt maksāt ar latiem un litiem? Kurš ir teicis, ka eiro ir laimes atslēga? Tieši otrādi - nemitīgi dzirdam, ka pašlaik ES pārdzīvo visādas grūtības. Neviens skaidri nevar pateikt, kas gaida nākotnē. Jūsu aizkavēšanās var izrādīties ieguvums.
Nesaprotu, kāpēc daudziem šķiet, ka mēs, igauņi, kaut kā īpaši atšķiramies no latviešiem un lietuviešiem. Ar eiro ir tā: piemēram, ja dzīvo trīs draugi un viens no tiem ir atradis sev līgavu, viņam ir jārīko kāzas, nevis jāgaida, kamēr savu otro pusi atradīs pārējie. Mūsu valdība, skatoties uz krīzi Eiropā, izlēma, ka tādā brīdī pievienoties eirozonai būs vieglāk, un, kā redzams, viss notika. Paies kāds laiks, un, visticamāk, arī jums būs eiro.
Katrai tautai ir savi trumpji. Jums ir laba lidosta, un igauņi, lai tiktu kaut kur tālāk pasaulē, vispirms dodas uz Rīgu. Lietuviešiem ir izcili basketbolisti, bet mums - eiro. Arī ļaužu, kuri interesējas par politiku, mums nav vairāk kā citiem. Tā ir pavisam neliela daļa, ko var saukt par politiķiem vai kas gūst sev kādu labumu, darbojoties šajā jomā. Pārējos galvenokārt interesē, kā nopelnīt vairāk naudas vai tikt pie labākas dzīves.
Jauni ļaudis pamet Igauniju un dodas pasaulē, apgalvodami, ka vietējais klimats neesot sevišķi labvēlīgs. Tiesa, daudzi brauc piepelnīties uz Somiju, kur ziema vēl bargāka. Vai tikai cerētā karjera, nauda un iespēja redzēt pasauli liek doties prom?
Uz Somiju igauņi dodas peļņā aizvien biežāk, bet nedēļas nogalēs brauc atpakaļ uz Igauniju pie ģimenes. Pēdējā laikā aizvien lielākā cieņā ir doties laimes meklējumos uz Austrāliju. Tur tik tiešām ir silts. Arī pats janvārī pabiju Austrālijā, redzēju daudz igauņu jauniešu, un es baiļojos, ka daudzi vairs nebrauks atpakaļ. Tas, protams, ir skumji, jo Igaunijā viņi ir ļoti vajadzīgi. Tomēr ar varu nevienu nenoturēsi. Ja cilvēkā pašā nav vēlēšanās saistīt nākotni ar Igauniju, tur neko nevar darīt.
Runājot par globalizāciju, kuras fonā mēs neapšaubāmi dzīvojam, es savā romānā Vīrs, kurš zināja čūsku vārdus stāstu par kādu izdomātu tautu, kura dzīvo mežā un runā savā valodā. Bet tad kādu dienu šie ļaudis sāk pārcelties uz ciemiem un pilsētu, kur dzīvo it kā attīstītākas kultūras cilts. Pēc kāda laika mežā vairs neviena nav. Šie ļaudis nav izmiruši, bet, dzīvodami citur, čūsku vārdus vairs nesaprot.
Protams, es ne reizi vien esmu iedomājies, ka pēc gadiem simt var pienākt diena, kad neviens nezinās arī igauņu valodu un vairs nebūs vajadzīgas šajā valodā rakstītas grāmatas. Bet ko tur var darīt, man padoma nav. Aiztaisīt ciet robežas? Tieši otrādi - labi, ka tās ir atvērtas.
Lai tauta skaitliski pieaugtu, ģimenē būtu vajadzīgi trīs, varbūt pat četri un vairāk bērnu. Bet kā brīvā pasaulē kādam var diktēt, cik lielam jābūt bērnu skaitam? Tas būtu pilnīgs absurds.
Grāmatu un laikrakstu lasīšana zaudē gadu desmitos iekarotās pozīcijas. Īpaši tas skar mazāku tautu rakstniekus un žurnālistus. Klīst baumas, ka Igaunijā 1500 eksemplāros izdota grāmata jau esot bestsellers.
Grāmatu tirāžas ir niecīgas. Protams, ir arī grāmatas, kuras pērk daudz vairāk, tikai tādu diemžēl ir maz. Man tādā ziņā ir paveicies, jo daži mani romāni ir izdoti 30 tūkstošu tirāžā. Bet tie jau ir pēdējo gadu rekordi. Tādā ziņā labāk rakstīt lugas. Ja luga ir izdevusies un to izrāda lielā zālē, ir iespēja uzrunāt daudz lielāku auditoriju.
Tomēr grāmatnīcas ir pieblīvētas, izvēle - plaša un ļaudis pērk dažādas grāmatas. Nav kā krievu laikos, kad izdeva maz un visas kaut maķenīt lasāmās grāmatas, ko nebija sarakstījis Ļeņins vai Brežņevs, tūlīt tika izpirktas. Tagad daudzi ņem grāmatas bibliotēkās. Grāmatas nav lētas, un pēc populārākajām cilvēki stāv rindā mēnešiem.
Lai būtu kā būdams, rakstniekiem nav citas izejas - jāturpina rakstīt. Rakstīšana galu galā ir iekšēja vajadzība, es pat sacītu - savdabīga sērga. Nauda, protams, ir nepieciešama. Ja tās nav, rakstnieki pačinkst, bet darbu nepamet. Zināms, ka dzejodams pie bagātības netiksi, tomēr nemitīgi uzrodas jaunieši, kas vēlas publicēt savas vārsmas.
Savās grāmatās atskatāties pagātnē un uz senākiem un nesenākiem mītiem. Tā Rijkurī jeb Novembrī redzam gana laikmetīgu ainu pat ar ikdienā atpazīstamiem tipāžiem. Kādas ir šāda izteiksmes stila priekšrocības?
Dabiski, rakstnieks ataino savu laikmetu arī tad, ja darbība risinās tālā pagātnē vai zinātniskās fantastikas piesātinātā nākotnē. Pašam tā ir interesantāk un laikam arī vieglāk. Domāju, ka savos romānos vienkārši neesmu uzdrošinājies nepastarpināti ķerties pie esošā laika. Ar lugām ir citādi. Taču kā humorists es to vien daru, kā rakstu par mūsdienām, un manas humoreskas ir visai laikmetīgas. Tiesa, romānos līdz šim esmu centies vēstīt par mūsdienām ar pasaku vai vēstures starpniecību.
Varbūt nepazīstu mūsu laikus gana labi, lai ķertos pie darba, kas igauņu dzīvi atainotu kā uz delnas... Ja grāmatas darbība noris lasītājiem labi pazīstamā vidē, var viegli kļūdīties. Domājams, man vēl daudz laika pilnveidoties un samācīties jaunus paņēmienus. Varbūt reiz uzrakstīšu romānu, kura darbība risināsies mūsdienu Igaunijā.
Igauņiem, kā rakstāt grāmatā Ivana Orava atmiņas jeb Pagātne kā gaišzili kalni, ir tādi paši visjaunāko laiku mīti kā latviešiem, piemēram, par zelta laikmetu starp diviem pasaules kariem, lielvalstu sazvērestībām utt. Dažam šie mīti palīdz dzīvot, tāpēc, tos izgaismojot, var iegūt ne vienu vien nelabvēli.
Mīti rodas tādēļ, lai izskaidrotu ļaudīm nesaprotamās lietas. Cilvēks necieš, ja viņam apkārt valda neziņa. Mīti vienmēr ir skaidri un vienkārši - atšķirībā no patiesās dzīves, kas ir sarežģīta un paradoksiem bagāta, tāpēc mēs tos radām aizvien no jauna līdz pat šai dienai. Piemēram, prāmja Estonia bojāejas cēloņus sākotnēji neprata izskaidrot. Vēlāk noskaidrojās sarežģīts tehnisks cēlonis, bet ļaudis ar to negribēja samierināties, un ātri vien radās mīti par noslēpumaino kravu, sprādzienu, kā arī par daudziem kuģa pasažieriem, kas it kā vispār nenoslīka, bet tika saņemti ciet un nobēdzināti gūstā kaut kādā slepenā vietā, jo esot zinājuši pārāk daudz.
Vai arī mīts par brīnumaino Igaunijas Republiku. Dzīve Igaunijā starp diviem pasaules kariem patiesībā nemaz nelīdzinājās paradīzei, bija daudz problēmu, nabadzība, un netrūka pamuļķu valsts vadoņu. Tā laika igauņu rakstnieki, piemēram, Antons Tammsāre vai Oskars Lutss, rakstīja par tādu dzīvi, kāda tā patiesībā bija, bet padomju okupācijas gados propaganda atspoguļoja dzīvi Igaunijas Republikā kā šaušalīgu un nabadzīgu, un pretreakcijā radās mīts par brīnumskaistajiem Konstantīna Petsa laikiem. Arī rakstnieks Jāns Kross, kurš iepriekšējā neatkarības cēlienā bija jauns puisis, ir sātinājis šo mītu savos darbos. Pieņemt patiesību, ka arī tolaik tika melots un zagts, nekādi nesaderējās ar vienkāršo un skaisto mītu par Igaunijas brīvvalsti.
Tomēr visu iespējamo mītu graušana ir patīkama nodarbe. Tas noteikti ir viens no literatūras uzdevumiem - pavērties uz pasauli mazliet citādām acīm, nekā vispār pieņemts.
Ir pagājuši laiki, kuru pretrunīgumu izcēla politiķa Lennarta Meri vai jūsu pieminētā rakstnieka Jāna Krosa dzīvesstāsts. Tur vieta bija arī augstiem ideāliem, piemēram, sapnim par savu valsti un neatkarību. Viens otrs marksisma teorijas pārzinātājs tagad teic, ka «nauda un matērija esot no apgrozības izstūmušas garu». Varbūt nemaz tik ļauni nav?
Cilvēkiem vienmēr šķiet, ka tieši viņu laikā iet vistrakāk. Hamlets gaudās par Dānijas karaļvalsti, un Čehova varoņi noniecināja tieši savas dzīves dieniņas, apskauzdami vēl nedzimušās paaudzes, nākotnes cilvēkus. Mēs taču esam šie «nākotnes cilvēki», bet jau atkal neapmierināti. Jau pirmās republikas gados dzejnieki rakstīja, kā gars, uz iesma uzsprausts, plosās, kamēr cepēja lomā govslops rosās. Tāpēc nedomāju, ka pašreizējā situācija būtu sevišķi nelādzīga. Kultūra nekad nav piedzīvojusi vieglas dienas, un visās pasaules valstīs allažiņ vairāk ir to, kurus interesē nauda. Labāk raudzīsim dzīvot tā, kā pēc pašu domām būtu pareizāk.
Igauņiem ir Tartu Universitāte, kurā allaž ir mācījies kāds latvietis, bet igauņi brauc uz Rīgu mācīties zviedru Ekonomikas augstskolā. Jautājums: ko tad īsti par saviem dienvidu kaimiņiem zina «vidējais igaunis»? Jācer, ka Vilis Lācis nav vienīgais Igaunijā pazīstamais latviešu rakstnieks.
Diemžēl neesmu Lāci lasījis... Bet tas nudien ir smieklīgi - mazas tautas vienmēr neatlaidīgi interesējas, ko par tām domā citi. Igaunijā ir tieši tāpat: tikko atceļo kāds pasaulslavens dziedātājs, tā tūlīt prašņā, ko šis vispār zina par igauņu mūziku. Ieradīsies, teiksim, slavens futbolists, un žurnālisti tam būs virsū kā mušu mākonis: kādus igauņu futbolistus jūs pazīstat? Parasti rodas kutelīga situācija, jo noskaidrojas, ka slavenība nepazīst nevienu igauņu futbolistu.
Dzīve un Bībele māca, ka 40 gadu tautas un cilvēka dzīvē ir visai svarīgs laika posms - pa to laiku var iziet cauri tuksnesim un atrast Apsolīto zemi. Arī jūs esat nonācis pie šīs nozīmīgās robežas. Literatūras kritiķi, visticamāk, gaida «zelta romānu» vai kaut ko tamlīdzīgu.
Nedomāju par to, ko no manis gaida kāds literatūras kritiķis. Darba pietiek. Daudz rakstu teātrim, jo nemitīgi vajag jaunas lugas. Starp režisoriem un aktieriem man ir pulka labu draugu, ar milzīgu labpatiku strādāju kopā ar viņiem. Labprāt rakstu stāstiņus bērniem. Romāna rakstīšana prasa daudz darba. Ļoti daudz darba, un, lai pie tā ķertos, vajadzīga izcili laba ideja. Pa tukšo papīru nav vērts ķēzīt. Grāmatnīcas ir pilnas ar interesantām grāmatām - lai ļaudis izlasa vispirms tās.
Četrdesmit gadu ir patīkams vecums. Vienmēr esmu domājis, ka pusmūžam nav nekādas vainas. Kaut gan kāds 50 gadu vecs draugs mani brīdināja, ka piecdesmitie tik tiešām esot tie labākie gadi, tikai viena ķibele - gaužām ātri pārskrienot vecumā...
Ar ko savā starpā atšķiras mūsdienu igauņu paaudzes?
Mana paaudze no tās, pie kuras pieder mani vecāki, daudz neatšķiras. Mūs raksturo ironisks skatījums uz notiekošo, zinām, kas ir melnais humors. Jaunākā paaudze, kura daudz laika pavada, klejojot tīmeklī, ir daudz atvērtāka. Pa īstam mani izbrīnīja tie jaunie igauņi, kurus nesen satiku Austrālijā. Savās sarunās viņi ir ne tikai atvērti, bet arī romantiski un, kā man šķita, pat tādi drusku panaivi.
Kad pienāks tas laiks, kad arī kāds no nelielo Baltijas tautu rakstniekiem saņems Nobela prēmiju literatūrā?
Nobela prēmijas saņemšana nav atkarīga tikai no paša rakstnieka vien. Jāatrodas arī veselai rindai labu tulkotāju, kas šos igauņu vai latviešu valodā sarakstītos tekstus pārceltu visās lielākajās pasaules tautu valodās. Un uz to jau nav ko cerēt.
Bet ko tur nu tik daudz par tiem nobeļiem! Patiesībā tas ir šaušalīgi: jābrauc uz Zviedriju, jāsataisa svinīgs ģīmis un jāstīvē mugurā fraka! Viens vājprāts elsiņā!