Pamats šim secinājumam bija viens - diskusija par tā saucamo attīstības centru modeli «9 + 21», kur «9» ir lielākās valsts pilsētas kā nacionālie attīstības centri, bet «21» - reģionālās attīstības centri, to skaitā arī Limbaži. Labi atceros laiku, kad par šo attīstības modeli tikai sākās sarunas. Tad nevienam mūsu - Limbažu novada - kaimiņam pretenziju nebija. Nebija pat konkrētu ierosinājumu, kā vēl varētu veidot ilgtermiņa attīstības modeli. Un ir tikai loģiski, ka par konkrētā reģiona attīstības centru tika izvēlēti Limbaži - gan kā lielākā pilsēta konkrētajā reģionā, gan kā lielākais uzņēmējdarbības attīstības centrs, kurš, starp citu, pēc uzņēmējdarbības aktivitātes ir 15. vietā starp 111 novadiem visā Latvijā, ieskaitot arī lielos Pierīgas novadus.
Limbaži jau ilgstoši uztur arī visu apkārtējo novadu izglītības, kultūras, sociālos un medicīnas pakalpojumus, Limbažos ir laba ceļu infrastruktūra, nodrošinot labu pieejamību no visiem apkārtējiem novadiem - par to liecina statistika. Tāpēc ir dīvaini lasīt izteikumu, ka «Limbaži nav tik liels attīstības centrs», salīdzinot, piemēram, ar netālu esošo Salacgrīvu.
Taču ne jau savstarpēja spēkošanās kaimiņu starpā ir galvenā problēma. Svarīgākais ir kas cits - spēja vienoties par kopīgu darbu un sadarbība, lai konkrētā teritorija attīstītos pilnvērtīgi, nedublētos procesi un pakalpojumi, kas iedzīvotājiem vajadzīgajā līmenī «paceļami», tikai kopā strādājot. Pēc šādas loģikas ir tikai normāli, ka konkrētā teritorijā lielākā, aktīvākā un infrastruktūras ziņā pieejamākā pilsēta tiek noteikta par reģionālās attīstības centru. Tāda ir arī izstrādātā modeļa «9 + 21» būtība. Latvijas visnotaļ sadrumstalotajā pilsētu un novadu dalījumā, protams, jebkurš piedāvātais modelis izraisīs noteiktu pretreakciju no kādas pašvaldības - un diemžēl mums brīžiem ir raksturīga nespēja paraudzīties ārpus savas mājas sētas, skatot procesus kaut nedaudz plašāk. Tā tas šobrīd ir iznācis publiski izskanējušajā polemikā par to, kurš tad ir «lielāks un potenciāli labāks» - Limbaži vai Salacgrīva, Liepāja vai Aizpute, Valmiera vai Rūjiena. Žēl, ka šajā «diskusijā» (un šis vārds konkrētajā kontekstā tiešām liekams pēdiņās) neviens tā arī nepajautāja Limbažu viedokli un redzējumu par reģiona attīstību. Lai kā tur arī būtu, tagad svarīgākais ir vienoties par attīstības principiem un ilgtermiņa redzējumu.
Pirmkārt, konkrētais attīstības modelis ir pieņemts, turklāt visiem bija iespējas aktīvi iesaistīties diskusijās jau brīdī, kad vispār valdībā radās šāda attīstības stratēģija, nevis pēc kautiņa vicināt dūres, vainot kaimiņus un sākt atkal no jauna plānot, pārplānot un pat pārdalīt. Tas būtu neloģiski un nenāktu par labu nevienam.
Otrkārt, reģionu attīstības programma ir vērsta uz to, lai varētu maksimāli izmantot pieejamo finansējumu, attīstot arī lielākas infrastruktūras un uzņēmējdarbības veicināšanas programmas, kas nebūtu iespējams, ja to darītu katra nelielā pašvaldība atsevišķi. Tātad atkal - spēki ir jāapvieno. Protams, ar piebildi, ka mēs tiešām beidzot gribam kādu attīstības plānu vai projektu īstenot pilnībā.
Un visbeidzot. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs (SC) saka, ka šis ir mākslīgi izveidots modelis. Daļēji var piekrist, jo šāds modelis būtībā veicina neveselīgu konkurenci. Tomēr tikpat skaidrs ir arī tas, ka lēmums par attīstības modeli ir jāpieņem. Un kad tas pieņemts, arī jārealizē. Nevar un nedrīkst mūžīgi mētāties no viena grāvja otrā, nebeidzami diskutējot un ik pēc pāris gadiem atkal mainot visus spēles noteikumus. Limbažiem (un, domāju, arī jebkuram citam novadam vai pilsētai) ir svarīgi mierīgi un ilgtermiņā plānot gan novada, gan «uzticētā» reģiona attīstību vismaz 5-10 gadu perspektīvā. Atbilstoši pieņemtajam plānam Limbažiem uzticēts nodrošināt vienmērīgu reģiona attīstību. Limbaži ir gatavi šo lomu uzņemties un, galvenais, realizēt.
*Limbažu novada domes priekšsēdētājs