Ceļš izvēršas par novadpētniecisku ekskursiju, jo arheologam skati, kas slīd aiz mašīnas loga, nav tikai skaistas ainavas. Drīz vien Rihards Brūzis jau runā par nozares sāpīgo problēmu - izvandalētiem kapiem un noraktiem pilskalniem. Trūkstot arheoloģijas inspektoru un konstruktīvas sadarbības ar tiem mantračiem, kas nav vandāļi. «Baldones kapos kauli pa gaisu» - arheologs atceras nesenu pieredzi. «Pieslēdzām policijas maršrutam. Latgales kapos blonda bizes palieka…Cik tev slikti paliek, kad saproti - pēc gadiem tāpat var izdarīt arī ar mūsu kapiem...»
Kamoliņu tīt - neprot
Iebraucot Pastariņa muzeja sētā, ar stingru rokas spiedienu, ģērbusies tautas tērpā, sagaida muzeja saimniece Sanita Ratniece. Līdzās tagadējai Pastariņa muzeja ēkai, kas celta pirms 100 gadiem un izvietota Bisnieku XX gadsimta dzīvojamā mājā, redzamas neseno arheoloģisko izrakumu pēdas - bijušo ēku pamatu aprises.
«Līdz šim visai maza uzmanība pievērsta agro jauno un jauno laiku lauku kompleksu - etnogrāfisko viensētu, ciemu - arheoloģiskajai izpētei. Šādi pētījumi pieskaitāmi etnoarheoloģijai,» skaidro R. Brūzis. Trīs gadus ilgušajos viņa vadītajos izrakumos, piedaloties LU Vēstures un filozofijas fakultātes studentiem, ir iegūtas ziņas par Ziemeļkurzemes etnogrāfiskās viensētas apdzīvotību un saimniecību četru gadsimtu garumā. Līdz ar to Bisnieki ir kļuvuši par Latvijā arheoloģiski plašāk pētīto etnogrāfisko viensētu. No šiem pētījumiem izstādē atspoguļota divu Bisnieku XVII gadsimta - XX gadsimta 20. gadu dzīvojamo ēku, kā arī staļļa un vāgūža inventārs un būvvēsture.
«No nezināmākajiem faktiem - kad Ernests Birznieks- Upītis (1871-1960) bija Kaukāzā, viņš strādāja ne tikai par skolotāju, bet arī naftas biznesā un bija ļoti bagāts. Uzturēja Raini un Aspaziju trimdā. Viņš ir bijis liels mecenāts, tas ir viņa aizmirsts nopelns,» stāsta Sanita Ratniece. Rakstnieka bērnības mājās XXI gadsimta bērni, uz brīdi izlaiduši no rokām savas augstās tehnoloģijas, var apgūt maizes cepšanu un sviesta kulšanu. Pedagoģiskajās programmās Pastariņa vecmāmiņas istabā māca arī aust, adīt, gludināt un vēl daudz ko citu. «Esam konstatējuši, ka pirmais darbs ir dzijas tīšana, jo bērni kamoliņu tīt nemāk,» novērojusi S. Ratniece. «Jūsu muzeis ir labais» - drukātiem burtiem izzīmēts kāds pateicības zīmējums.
Luksusa dzīvesveids
To, ka Bisnieki bijuši pārtikusi saimniecība, Pastariņa muzejā jau zināja. Ernesta Birznieka-Upīša vecākais brālis bijis ļoti progresīvs cilvēks. Par to liecina kaut vai viņa lasītās grāmatas. Piemēram, par slieku audzēšanu viņš interesējies jau XIX gadsimtā. Viņš ieviesis arī savam laikam oriģinālu apūdeņošanas sistēmu. Kārļa ģimenē bijuši deviņi bērni, no kuriem viens pat izskolojies par lidotāju. Etnoarheoloģiskie izrakumi šīs sētas ļaužu pārticību un pašapzinību tikai apstiprinājuši.
Izstādē no vairāk nekā 2000 senlietām eksponētā daļa liecina par Bisnieku viensētas luksusa dzīvesveidu XVII- XIX gadsimtā, kas būtībā atdarināja muižas dzīvesveidu. Ar iniciāļiem rotāts apsudrabots karotes kāts, porcelāna stājfigūras sejas fragments, akmens masas pudeļu lauskas un porcelāna pīpju galviņu fragmenti. Senākais no šiem atradumiem ir alpaka karotes kāts. Tā galu rotā iniciāļi - no vienas puses «JB», no otras - «T». Karote izgatavota Fražē firmas fabrikā, kas atradusies Varšavā. «Šodien ne kurš katrs var atļauties uz laulības jubileju vai uz bērna kristībām paņemt sudraba karoti un iegravēt iniciāļus. Šeit to cilvēki ir brīvi darījuši XIX gadsimtā. Tā viņi sevi manifestē. Tie bija cilvēki, kas novērtēja laulības nozīmi,» uzsver Rihards Brūzis.
Mežakuiļa ilknis un pieši
«Sētas iekšpusē, apmēram pie krāsns vietas, laikam bija kāds galds, tur mēs atradām mežakuiļa ilkni. Iedomājieties - lai varētu nomedīt mežakuili! Tas ir vēl trakāk nekā visās toreadoru spēlēs. Tas ir pilnīgi satrakots dzīvnieks. Ja viņu nenogalina ar pirmo dūrienu vai šāvienu, tad otrā var arī nebūt,» atradums sajūsminājis arheologu. «Ja viduslaikos kāds jauns vīrietis varēja nogalināt mežakuili ar pirmo piegājienu, viņš automātiski tika bruņiniekos. Te jau ir vēlāks laiks. Tā ir kungu ēdienkartei raksturīga gaļa, un te viņa vienkārši ir atradusies zemnieku sētā. Tātad - kaut kas nav pastāstīts Latvijas vēsturē. Zemnieki ir bijuši pietiekami spējīgi paši medīt un paši smēķēt porcelāna pīpi,» rezumē R. Brūzis. Atrasti arī jātnieku pieši. Un kurš tad ēda grūdeņus un valkāja pelēku vadmalu? «Bija, bija meitām arī pelēkie vadmalas svārki. Bet kas tās bija par meitām! Tās bija sievietes, kuru krūtis rotāja spīdoša bronza. Šodien tik krāšņi rotātu sievieti mēs reti kad varam ieraudzīt!» izsaucas arheologs. «Joprojām vēsture kaut ko par mūsu senčiem mums nav pastāstījusi līdz galam. Zeme jau stāsta patieso.»