Liela daļa racionāli dzīvot noskaņotu pilsētnieku visdrīzāk saminstinātos, ja viņiem tiktu uzdots jautājums, kurš zemnieks vairāk atbalstāms - tas ar 1000 un vairāk hektāru lielu īpašumu vai viņa lauku kolēģis četru piecu govju zemnieciņš. Bet varbūt labāk pajautāt tām modernajām jaunajām latviešu māmiņām, kas savus mazos bērnus pabaro ar ekoloģiskās lauku saimniecībās izaudzētu pārtiku. Taču vēl labāks padomdevējs būs pati daba - ja meža dzīvnieks ēdīs zemnieka izaudzēto, tad to bez bažām varēs lietot arī cilvēks. Ikkatrs laucinieks - vai viņš no Latgales, Sēlijas vai Vidzemes - zina stāstīt, ka lielo saimnieku kartupeļu laukiem mežacūkas pat tuvumā neiet, jo labi jūt tur bagātīgi saguldīto minerālvielu klātbūtni. Un meža dzīvniekam ir taisnība - šo vielu tur ir tik daudz, ka bez kartupeļiem neizaug gandrīz neviena cita zālīte. Pilnīgi pretēja aina vērojama mazajās saimniecībās, kur bieži vien uz lauka netiek izkaisīts nekas vairāk par kūtsmēsliem - mežacūku viesošanās izvēršas milzu galvassāpēs, jo tur izaudzētie kartupeļi dzīvniekiem labi iet pie sirds. Varbūt šādas ziņas varētu likt racionāli domājošam pilsētniekam drīzāk izvēlēties mazā zemnieka izaudzēto, ja vien viņš vēlas dzīvot veselīgi.
Vai nav dzirdēti stāsti par neformālu atzīšanos no lielsaimnieku puses, ka viņi neēd savus kartupeļus un maizi, kas cepta no pašu izaudzētajiem graudiem. Bet, ja reiz tā, tad kādēļ tieši lielo ganāmpulku un zemju īpašnieki pelnījuši lielāku uzmanību subsīdiju veidā? Nav loģikas - tās drīzāk pelnījis mazais ekoloģiski daudz uzmanīgāk strādājošais. Turklāt tieši viņš ir tas, kas uz laukiem saglabā tradicionālo dzīvesveidu, kultūru, un šīs lietas nav jānostata pretī ekonomiska izdevīguma gūšanai. Eiropas Savienībā tieši šim lauku dzīves aspektam piešķir ārkārtēju nozīmi, liekot uzsvaru uz to, ka saimniekošana laukos nekad nebūs vienīgi saimnieciska tirgus objekts. Visiem nav jāpārbrauc dzīvot uz pilsētām. Pat tiem, kam ir tikai viena vai piecas govis. Tās ir normālas palīgsaimniecības, turklāt tās paēdina lielu skaitu cilvēku.
Saprotams, ka laukiem ir jāmainās, un tas arī notiek, tikai par lēnu. Uzlabojas dzīves apstākļi, ienāk internets - vienīgi darba piedāvājumu tā pamazāk. Grūti saprast, kādēļ, bet no atbildīgajām amatpersonām neko daudz «prātīgāku» par pārcelšanās pabalstiem nav nācies dzirdēt. Bet kur tādi priekšlikumi, kā atbrīvot katru uzņēmēju - jauna biznesa iesācēju laukos - no nodokļiem pirmajos piecos gados? Pagaidām gan lielie plāni par infrastruktūras un industriālo teritoriju attīstību kaut kā nav aizķērušās laucinieku prātos, pat ja labi domāti.
Par to, kas notiks ārpus pilsētām, jādomā ne tikai lauciniekiem un tiem, kam pieder lauku mājas - galu galā visiem taču nav jāēd slikts ēdiens.