Diskusija par studiju kvalitāti Latvijas augstākās izglītības telpā ir aktuāla jau vairāku gadu garumā. Joprojām neesam varējuši vienoties par grodiem, indikatoriem, kas ļautu izmērīt sasniegto rezultātu pēc tā kvalitātes. Ir mēģinājumi to izteikt un novērtēt ar kvantitāti, taču augstākajā izglītībā kvalitāti nosaka arī neizmērāmas vērtības. Līdzšinēja pieeja lielā mērā rada tikai precizitātes ilūziju un kalpo par pamatu dažādām spekulācijām un manipulācijām. Studiju kvalitāte ir mērķis, uz kuru tiecas katra augstskola, taču stratēģijas, kā to sasniegt, var būt dažādas. Vērojot Latvijas augstākās izglītības sistēmā dominējošās tendences, jāteic, ka Vidzemes Augstskola ir izvēlējusies savu individuālo ceļu un alternatīvu redzējumu. Kas ir «studiju kvalitāte» Vidzemes Augstskolas skatījumā?
Pirmkārt, Vidzemes Augstskola ir un būs neliela augstskola gan pēc studējošo, gan piesaistītā akadēmiskā personāla skaita. Tas atbilst reģiona augstskolas misijai un vīzijai, Latvijas mērogiem un demogrāfiskajai realitātei. Tāds ir mūsu ilgtermiņa stratēģiskais uzstādījums, jo tikai tā varam īstenot principus, kas ir fundamentāli svarīgi kvalitatīvām studijām. Saskaņā ar Latvijas Avīzes 2011. gada Latvijas augstskolu reitingu Vidzemes Augstskolā ir 30 studējošo uz vienu akadēmisko mācībspēku. Lielajās augstskolās šis rādītājs ir lielāks nekā 60, dažās pat sasniedz 100. Kāpēc nelielo studentu skaitu uz vienu akadēmisko mācībspēku uzskatām par priekšrocību, nevis par trūkumu? Tāpēc, ka nelielais studējošo skaits uz vienu mācībspēku dod iespēju nodrošināt individuālu pieeju katram studentam. Tikai tā varam novērtēt viņu ieguldīto darbu studijās, sniegt katram individuālu atgriezenisko saiti, iepazīt studentus kā personības un veicināt viņu harmonisku attīstību. Pieredze liecina, ka augstskola ar studentu skaitu, kas svārstās 1-1,5 tūkstošu robežās, nodrošina optimālu studentu skaitu akadēmiskajās grupās, lai saglabātu individuālu pieeju studentam un augstskolas finansiālo ilgtspējību.
Otrs rādītājs, kas paver plašas iespējas dažādām interpretācijām, ir attiecība starp imatrikulēto un augstskolu absolvējušo studentu skaitu, šajā ziņā zem vienādiem kvantitatīvajiem datiem var slēpties atšķirīgas realitātes. Vai studenti pamet augstskolu tāpēc, ka viņus neapmierina studiju kvalitāte, vai arī tāpēc, ka viņi nespēj izpildīt augstskolas noteiktos akadēmiskos standartus? Varbūt tam ir privāti iemesli, kas patiesībā liecina par personības uzskatu un interešu nostabilizēšanos un gatavību mainīt savus plānus. Ja augstskolu pabeidz lielākā daļa uzņemto studentu, vai tas vienmēr liecina par augstu studiju kvalitāti? Varbūt tā ir finansiāla augstskolas kalkulācija - pievērt acis uz studenta snieguma kvalitāti, lai saglabātu viņu un turpinātu iekasēt studiju maksu. Tas ir grūti kontrolējams jautājums, kas atkarīgs gan no augstskolas kopējās filozofijas, gan no individuālā mācībspēka godaprāta. Stingras akadēmiskās prasības un bezkompromisu attieksme pret akadēmiskās ētikas pārkāpumiem - tas ir viens no stūrakmeņiem Vidzemes Augstskolas izpratnē par studiju kvalitāti. Nopietni ir jāizvērtē arī līdzšinējā studiju koncepcija un studiju procesa organizācijas prakse.
Publiskā telpā ir izskanējusi neizpratne par nepietiekamo studentu noslogojumu tiešā studiju darbā, proti, tie par maz sēž auditorijās un mācās. Piedāvātā atbilde ir triviāla - atgriezīsimies pie obligāta lekciju apmeklējuma. Tas nav risinājums. Jāmaina studiju koncepcija. Informatīvo resursu pieejamība un tehnoloģiskās iespējas liek pārstrukturēt studiju darbu un daudz lielāku laiku veltīt gudri virzītam, precīzi definētam un mērķtiecīgam patstāvīgajam darbam, iegūto zināšanu aprobācijai auditorijā un praksēs mācībspēku vadībā. Ir jāmainās arī augstskolu akadēmiskajai sabiedrībai, te mums ir daudz darāmā. Klasiskai profesora lasītai lekcijai šodien ir pavisam cits mērķis nekā pirms trīsdesmit gadiem - tā nav tik daudz jaunu zināšanu avots, cik jaunas pieredzes apguve. Lai spriestu par studiju darba kvalitāti, jāuzskaita nevis lekcijās nosēdētais laiks, bet laiks, ko students pavada bibliotēkā, pie elektroniskajām datubāzēm, rakstot kontroldarbus, diskusijās ar mācībspēkiem un diskusijās ar saviem studiju biedriem.
Trešais jautājums ir mācībspēku kvalifikācija un spēja nodrošināt šodienas prasībām atbilstošu izglītības vidi. Vēlētā akadēmiskā personāla kvalifikācija ir jāvērtē pēc būtības. Noteikta mācībspēku ar doktora zinātnisko grādu proporcija pret kopējo mācībspēku skaitu ir viens no kvalitātes mērīšanas instrumentiem. Tas ir tiesa, latiņa ir jāuzliek pietiekami augstu, taču jāsaprot, ka tās ir arī augstākas izmaksas, un rūpīgi jāvērtē augsti kvalificētu mācībspēku ar doktora grādu izmantošana dažāda līmeņa studiju programmās. Atkarībā no studiju programmu līmeņa nepieciešamība pēc profesoriem, asociētajiem profesoriem, docentiem, lektoriem un asistentiem ir atšķirīga. Nevar ar vienu un to pašu parametru mērīt dažādas augstskolas gan pēc to profila, gan izglītības programmu paketes. Iegūtie skaitļi patieso situāciju neraksturo un par izglītības kvalitāti neliecina.
Jautājums par studiju kvalitātes mērīšanu Latvijas augstskolās ir ļoti svarīgs, bet aizvien līdz galam neatbildēts, tādēļ diskusijas ir jāturpina. Jāsaprot, ka šajā ziņā nav tikai viena patiesība, jo ceļi, kā palielināt Latvijas augstākās izglītības konkurētspēju, var būt dažādi.