«Man kļuvis grūti tevi sargāt. Tu gribi uzvesties tā, it kā tev nebūtu apgriezti septiņpadsmit. Neuzmanies, uz ielas apkārt neskaties. Kaut vai toreiz, kad devies uz pieturvietā apstājušos tramvaju. Pēdējā brīdī paguvu tevi uzraut atpakaļ uz trotuāra...»
Atcerējos - melns limuzīns, ātrumu nesamazinājis, nesās garām. Mani ieraudzījis, gan mēģināja pagriezt sāņus. Bet tas nebūtu līdzējis, ja ne mans modrais glābējs. Melnais spīdīgais aizšņāca garām pāris desmitus centimetru attālumā.
«Nu un toreiz,» sargeņģelis turpināja, «kad karjera bedrē ieripoja tava četrkājainā draudzene, tu gāji augšā gar pašu malu, lai viņa tevi redzētu. Bet mala bija pārkārusies. Es tevi cieši turēju, kamēr abas nokļuvāt drošībā.
Un tajā reizē, kad tu uz ielas stāvēji pie neregulēta krustojuma, man bija jāpieņem jauna cilvēka izskats, lai piedāvātu tev palīdzību.»
Cik reizes viņš mani ir noturējis uz slidenas ietves! «Bet, kad tu nokavēji autobusu, izrādījās - arī autobuss bija aizkavējies. Tu domā, tā bija nejaušība? Un cik bieži man bija nācies tevi gan atturēt, gan pabīdīt, gan nolikt tavā ceļā vajadzīgos cilvēkus.» Sargeņģelis nopūtās, tad turpināja: «Bet, ja tev vajadzētu sūdzēt grēkus, vai tu varētu noliegt grēciņus domās, vārdos, darbos?»
Šoreiz nopūtos es. Tā jau vēl nebija visa mana šī gada bilance. Sargeņģelis pavēdināja spārnus un izgaisa, bet aiz labā pleca es jutu kaut ko stipru un drošu.
Paldies manam sargeņģelim, kas mani nekad nav atstājis vienu, dāvājis drošību, aizsardzību, mieru, licis ieklausīties savā iekšējā balsī.
Kā teicis Antuans de Sent-Ekziperī - pareizi redzēt var vienīgi ar sirdi, patiesība nav redzama ar acīm.
Mīļie Senioru Dienas lasītāji!
Lai jums katram ir savs sargeņģelis, kas jūs sargā, virza un pavada!
Priecīgus Ziemassvētkus!