Neraugoties uz atsevišķiem uzlabojumiem, kas sasniegti pēdējo gadu laikā, situāciju eirozonas ekonomikā nekādā ziņā nenodēvēsi par sevišķi daudzsološu pat pēc Eiropas Centrālās bankas apjomīgajām naudas injekcijām. Tāpēc finanšu ministres rosinājums atļaut mazām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm īstenot attīstības projektus ārpus fiskālajiem rāmjiem var izrādīties ne tikai viedoklis, bet arī viens no galvenajiem ceļiem, lai noturētu ekonomisko izaugsmi. Fiskālā disciplīna, protams, ir ļoti būtiska valstu finansiālās ilgtspējas saglabāšanai, tomēr tā neko nedod, ja valsts neattīstās un tautsaimniecībā iestājas depresija. Šajā ziņā der atcerēties šodienas fiskālās disciplīnas paraugvalsts Vācijas konfliktēšanu ar Eiropas Komisiju (EK) pagājušās desmitgades vidū saistībā ar Māstrihtas budžeta kritēriju neievērošanu. Acīmredzot vācieši toreiz saprata, ka valsts ekonomiskās depresijas pārvarēšanā ir vērts ieguldīt, tāpēc viņi nekautrējās aizņemties, lai savu tautsaimniecību sākotnēji padarītu konkurētspējīgu un pēc tam kļūtu taupīgi. Diemžēl iepriekšējās finanšu krīzes pārvarēšanā izmantotās metodes un solījumi EK būt taupīgai arī Latvijai, neraugoties ne uz ko, mūsu attīstības metodoloģiju padarījuši pilnīgi pretēju tam, ko lietoja tie, kuri šodien paši citiem moralizē par taupību.
Ja runājam par ekonomikas stimulēšanu Eiropā, šeit par piemēru var būt tāda valsts kā Somija, kuras tautsaimniecība iepriekšējos gados nīkuļoja, nonākot recesijā. Taču patlaban šīs valsts tautsaimniecība demonstrē lai arī pieticīgu, taču tomēr izaugsmi. Turklāt, ja izaugsmi rēķinām gada izteiksmē, tad tas noticis jau sešus ceturkšņus pēc kārtas. Tiesa, arī Somijas valdības parāds pret valsts iekšzemes kopproduktu ir pieaudzis no 48,5% 2011. gadā līdz 63,1% pērn. Salīdzinājumam - Latvijai šis skaitlis sasniedza 36,4% pret ekonomikas kopējo apjomu, turklāt tas ir viens no zemākajiem eirozonā.
Tāpēc, ja Latvijas valdībai būtu plāns, kā budžeta deficīta un valsts parāda pieauguma gadījumā panākt lielāku Latvijas eksportu un mūsu ekonomikas konkurētspēju, tas noteikti būtu daudz labāk, nekā par visu varu centies ievērot kaut kādus kritērijus un noskatīties, kā valsts iekļūst daudz dziļākā stagnācijā un tās iedzīvotāji aizbrauc. Latvijas valdības uzdevums būtu panākt, lai cilvēki nevis brauc, piemēram, uz Vāciju, bet Vācijas uzņēmumi preces un pakalpojumus pasūta šeit. Sevišķi vēl tāpēc, ka mūsu uzņēmumu kvalifikācijas līmenis ir pietiekams, lai šos pasūtījumus izpildītu un iedzīvotāji būtu nodarbināti pašu mājās. Tomēr viss atduras pret resursu nepietiekamību un nepilnīgu infrastruktūru. Pašreizējā visai saspringtajā valsts budžeta situācijā ir grūti pielikt punktu dažādiem nodokļu avansa maksājumiem, tomēr, nedaudz kāpinot deficītu, situāciju varētu vērst par labu vismaz pakāpeniski, tādējādi mazinot dažādas negācijas, kas saistītas ar apgrozāmo līdzekļu trūkumu uzņēmumiem. Savukārt attiecībā uz infrastruktūru, lai gan situāciju varētu vērst par labu aktīvāka struktūrfondu apguve, iepriekšējais plānošanas periods zināmā mērā ir apliecinājums, ka ar šo fondu naudu vien nepietiek.