Iebakstīts dzelzsbetonā
Juris Biršs dzīvo Matīsa ielā Rīgā, mājā, ko atjaunojis saviem spēkiem. «Uzbūvējis gan neko neesmu, vienīgi vasarnīcu, ko cēlu mammai,» nosmej būvlietu speciālists, «māja joprojām nav apmesta, to lēnām apaudzēju ar efejām.» Meistara kabinets Rīgas mājas pirmajā stāvā ir plašs un moderns. Mājas saimnieks gan atvainojas par «apbrīnojamo nekārtību», kas te valda, piebilstot: «Man vienkārši patīk, ja viss ir pa rokai.» Sienas klāj grāmatām, dokumentiem pieblīvēti plaukti, bet visi papīri glīti sakārtoti taisnos leņķos. Līdz nekārtībai te tālu.
Juris Biršs visu mūžu ar būvmateriāliem vien strādājis. Stājoties Rīgas Politehniskajā institūtā, domājis iet uz arhitektiem. Toreiz bijis Latvijas jaunatnes izlasē vieglatlētikā, iestājeksāmenu laikā notikusi spartakiāde, un sanācis, ka eksāmens pēc tam bijis jāliek vienam pašam. «Visur tiku cauri, taču iekritu latviešu valodas sacerējumā. Uzrakstīju par Ernestu Birznieku-Upīti kā par proletariāta rakstnieku, lai gan viņš bija zemnieks, un par to man ielika trijnieku,» atceras Juris. Arhitektūras fakultātē ar trijnieku nevienu nav laiduši. Bet fizkultūras katedras vadītāja bijusi ieinteresēta, lai Juris būtu Politehniskā institūta komandā. «Arī iestājeksāmenu atzīmes to ļāva. Viņa mani iebakstīja kaut kādā dzelzsbetona izstrādājumu studiju programmā. Domāju - kādas šausmas! Tomēr aizbraucu, kā pirmkursniekiem pienākas, uz kolhozu rakt kartupeļus, un izrādījās, ka kompānija laba, turklāt biju vienīgais rīdzinieks. Man tā doma iepatikās. Izdomāju, ja nepatiks, pēc otrā kursa pāriešu uz tiem pašiem arhitektiem. Tomēr jūtos tik laimīgs, ka neko neesmu mainījis!»
Smalka matērija
Juris Biršs jau daudzus gadus aizrāvies ar astroloģiju, lai gan savulaik uz to raudzījies ar aizdomām. «Bet tad izmācījos par tehnisko zinātņu doktoru, biju sasniedzis augstākos zinātnes principus savā specialitātē un nemācēju atbildēt uz jautājumu: kāpēc cilvēks vispār dzīvo? Kāpēc vienam veicas, otram ne? Ne fizika, ne ķīmija, ne būvniecība uz to neatbild, un man palika kauns. Jo fizika vienāda, vai tu sit pa koka stabu vai dzīvu būtni. Bet dzīvai būtnei sāp, un to fizika neapraksta. Lūk, šīs daļas man pietrūka. Sāku meklēt un atradu!» Tagad Juris Biršs atbildes zina - pēc horoskopa var pateikt. Tiesa, savu bērnu kartēs, kad viņi bijuši maziņi, Juris neskatījies. «Negribēju viņus ne zombēt, ne kā savādāk ietekmēt lēmumus, bakstīt. Skatījos sevi, un caur sevi varēju paredzēt savus bērnus.» Viņa skatījumā astroloģijā nav nekā mistiska, tā ir matemātisku aprēķinu metode. «Kādreiz, kad to visu mācījos, vajadzēja pašiem rēķināt astroloģiskās kartes, pielietojot telpisko trigonometriju, tas varēja paņemt vairākas dienas. Tagad datorprogrammas karti sastāda sekundes laikā.» Juris Biršs saka - līdz ar šīm zināšanām esot izveidojies pilnīgs līdzsvars. «Pārvaldu materiālās pasaules likumus un esmu ielauzies arī garīgajā pasaulē. Tā ir ļoti smalka matērija.»
Izkopjot erudīciju
Trešā vājība Jurim Biršam ir filatēlija, saistīta ar tēva gaitām. «Tēvu iesauca vācu leģionā neilgi pēc manas dzimšanas, un kara gaitas viņam beidzās Itālijā. Atpakaļ viņš nebrauca, jo zināja, ka šeit viņu gaida Sibīrija.» Tēvs dzīvojis ASV, Austrālijā, abi sarakstījušies, vēlāk viņš arī braucis ciemos. Juri gan šī iemesla dēļ nekur nelaida, pat uz Poliju ne. «Kad vēl biju zēns, nolēmu šo pastmarku kolekciju nevis pārdot, bet gan sakārtot, novest līdz galam. Mainīju pret pastmarkām lubu romānus un citas toreiz zēniem svarīgas lietas,» atceras kolekcionārs. Albumi ar spīdīgajiem vākiem plauktā ir tikai sakārtotā kolekcijas daļa, kādas sešas vai septiņas valstis, bet vēl esot jūra ar nesakārtotām pastmarkām. Juris lēš, ka kopā varētu būt pāri simts tūkstošiem marku. «Kad kļūšu vēl vecāks, veltīšu sevi tikai marku krāšanai, filatēlijai,» saka seniors. «Ar visām savām simtstūkstoš markām varu diezgan precīzi pateikt, kura man ir, bet kuras nav. Tas fantastiski attīsta redzes atmiņu, filatēlija palīdz arī kopt erudīciju un satikt cilvēkus, kurus nekad nesatiktu.» Juris ir medījis retākas pastmarkas, pircis pat veselu albumu vienas vajadzīgas markas dēļ.
Ar skatu nākotnē
Kā Juris Biršs raugās nākotnē? «Dzīvojam ļoti interesantā laikā un nevaram iedomāties, ka var būt citādi. Es lieliski atceros gan kara beigas, kad ar mammu slēpāmies Kurzemē, gan pēckara gadus, kad dzīvojām Pārdaugavā, bet pa ielu naktī braukāja melnā berta. Tolaik sēdējām uz čemodāniem un bijām gatavi, ka kuru katru nakti mūs varētu izsūtīt. Bieži vien no rītiem redzēju, ka kādai kaimiņu mājai ir aiznagloti logi, bet ģimene, kas tur dzīvoja, pazudusi. Šodien mēs neko tādu Latvijā nevaram iedomāties. Bet nespējam iedomāties arī daudzas lietas, kas mūs sagaida nākotnē.» Būvniecības speciālists min pašu jaunāko, ko var atļauties tikai ASV un Japānā - tās ēkas, kuras simtprocentīgi būvē roboti. Juris pat speciāli braucis uz Ameriku tās skatīties. «Ļoti ātri un efektīvi, bet pagaidām arī ļoti dārgi.»
Taujāts, ko novēl senioriem Jaunajā gadā, Juris Biršs saka: «Neapstāties! Jo vairāk darbosies un mazāk domās par visādām kaitēm, jo labāk būs. Ja nav ko darīt, izrēķiniet vienu trigonometrijas uzdevumu - smadzenēs sūna ies pilnīgi gabaliem nost. Nevis skatieties sērīgu filmiņu, kas tikai ieaudzē sūnas. Ir jānodarbojas ar domāšanu, tad saglabāsiet asu prātu līdz pēdējam vecumam.»