Rīga un tās operteātris viņam jau ir labi pazīstami, jo Riharda Vāgnera četru operu cikla Nībelunga gredzens iestudēšanas projektā LNO viņš iekļāvās jau 2008. gadā, kopā ar režisoru Viesturu Kairišu veidojot Zīgfrīda iestudējumu. Viņš šeit atgriezīsies Jēzus vecumā 2013. gada Rīgas Operas festivālā diriģēt visas četras šī cikla operas.
Lai gan vēl jauns, Meisters ir jau pieredzējis diriģents: jau sesto sezonu viņš ir Heidelbergas operteātra un filharmonijas orķestra vadītājs un kopš 2010. gada - arī Vīnes Radio orķestra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Turklāt viņš tik pamatīgi iedziļinājies Vāgnera tradīcijās, ka 2004. gada vasarā jau asistēja pasaulslavenajam franču maestro Pjēram Bulēzam Parsifāla iestudējumā Baireitas festivālā. Viņš diriģējis vai asistējis visos Vāgnera operu iestudējumos, taču Nībelunga gredzena izpildījumu Rīgā arī personiski gaida kā īpašu notikumu, jo ko tādu veiks pirmoreiz mūžā. Pirmoreiz viņš te gatavojis arī Zīgfrīdu un tagad - Dievu mijkrēsli.
«Vāgnera mūzikā mani apbur orķestra krāsainība un Vāgnera īpašā, rimtā laika izjūta: ārija vai duets var ilgt pusstundu, taču negarlaiko, jo tā ir «mūzika, ko tu izslāpis dzer», diriģents stāsta, ar ko Vāgners atslēdzis viņa sirdi. Visbūtiskākais ir Vāgnera skaņas ideāls, ko viņš iepazinis savulaik speciāli Nībelunga gredzenam celtajā teātrī Baireitā. «Nekad neaizmirsīšu izjūtas, kādas izbaudīju Zīgfrīda izrādē, kuru klausījos, sēžot orķestra bedrē. Es biju pašā dziļumā, astoņus metrus zem skatuves. Tur blakus tromboniem, tubām un timpāniem nav dzirdams pilnīgi nekas, ko dzied uz skatuves. Skatītājiem neredzami un nosvīduši, 40 grādu karstumā mūziķi pludmales šortos rada Vāgnera īpašo skaņu, kas zālē nonāk nevis tieši, bet gan kā atbalss. Tā ir ļoti tumša, ļauj justies kā siltos ūdens viļņos.» Meisters sliecas līdzīgu skanējumu radīt arī Rīgā.
Meisters sācis diriģēt 17 gadu vecumā, 21 gadu vecs jau debitējis Hamburgas operā un savā dzimtenē kļuvis par visjaunāko operteātra galveno diriģentu. «Es izaugu profesionālu mūziķu ģimenē, mājās mūzika skanēja vienmēr, un mans tēvs, klavieru profesors, bija mans pirmais skolotājs. Es spēlēju ne tikai klaviermūziku, bet arī daudzu operu partitūras un jau pusaudža gados sāku strādāt par koncertmeistaru dziedātājiem. Tagad diriģēdams atgriežos pie mūzikas, kuru jau pazīstu, un zinu arī to, kad dziedātājs elpos,» stāsta K. Meisters.