Savā garajā mūžā esmu piedzīvojusi ne vienu vien varas un naudas maiņu, un neviens jau mums neprasīja, vai to gribam vai ne. Ko mums gaidīt no eiro ieviešanas, to rādīs nākotne. Tāpēc vienīgais, ko varam vēlēties, - lai vispār kāds skanošais mūsu maciņos būtu, sauc to, kā gribi, - par latu, eiro, dolāru vai franku. Lai varētu nopirkt kādu gaļas gabaliņu, kaut vai zirga.
Jā, par tās klātbūtni tagad Eiropā gan sacelta pamatīga jezga. Itin kā driģenes būtu saēdušies, vai. Es par to varu spriest, jo pati esmu ēdusi šo lopiņu. Nu, protams, bada laikos, kad, kā saka, velns pat mušas ēdot. Par velnu nezinu, bet es vēl tagad mutē jūtu zirga gaļas garšu, tādu saldenu, kaut pagājuši turpat 70 gadi.
Toreiz, 1944. - Otrā pasaules kara pēdējā - gada beigās, bēgļu gaitas mūs bija iedzinušas tā sauktajā Kurzemes katlā - Cīravas pagastā. Mani kopā ar tēvoča ģimeni, kur es biju ciemojusies - bet frontes līnija nogrieza man atpakaļceļu pie vecākiem -, savā paspārnē uzņēma kāds turīgs lauku mājas saimnieks. Viņš iemitināja mūs savā graudu kaltē. Mūsu guļvietas bija izvietotas uz metāla režģiem, uz kuriem bēra graudus. Dāres (tā kalti dēvēja mana tante) vidū atradās milzīga krāsns, ko kurināja, graudus kaltējot.
Par ēdamo mums bija jādomā pašiem. Atceros, ka tante to centās sagādāt, ubagojot pie apkārtējiem saimniekiem. Tikai vienu reizi, šķiet, tas bija Ziemassvētkos, mājas saimnieki uzaicināja visus bēgļus pie sevis uz svētvakara mielastu. Eglīte bija iedegta, galdā tika pasniegta maltīte ar turpat dīķī sazvejotajām zivtiņām. Neatceros, vai mums, bērniem, tika pasniegta kāda dāvaniņa, bet mēs uz brīdi varējām aizmirst kara postu un justies kā mājās.
Atceros kādu citu reizi. Bēgļiem bija padota ziņa, ka viņiem tiks izsniegta gaļa. Izrādījās - zirga. Pēc pagatavošanas notiesājām to ar gardu muti - kā nekā sen nekas tāds nebija ēsts. Turklāt pēc tās bija tālu braukts - uz pagasta centru, kas atradās Ordangas muižā. Šķiet, tur bija izvietots arī vācu armijas štābs, jo pēc kapitulācijas mēs - lieli un mazi - traucāmies uz turieni vēlreiz, lai iegūtu vāciešu pamestos labumus - konservus un citas lietiņas...
Jā, mūsdienās zirga gaļa uzturā vairs nav jālieto, kaut gan uztura zinātnieki atzīst, ka tā ir daudz vērtīgāka par citu lopiņu. Kā citādi - mēs taču zinām, ko ēd zirdziņš: zālīti, graudus. Tad kāpēc tāda brēka? Runa ir par morālo aspektu - zirdziņš esot cilvēka draugs un mājdzīvnieks. Bet vai tad draugu izmanto ratu vilkšanai un nastu nešanai, turklāt skubinot ar pātagu? Zirdziņš tāds pats darba lopiņš kā govs vien ir.
Tikai nedomājiet, ka es propagandēju zirga gaļas izmantošanu, turklāt vēl slēptā veidā. Pasarg Dievs! Bet, kā liecina TV nesenais pētījums, tikai puse apjautāto bija satraukti par gaļas skandālu. Pieļauju, ka otra puse ir mana vecuma cilvēki, kuri zina, kas ir karš un bads un ka zirga gaļas lietošana no visām kara šausmām ir tā vismazākā.
Mūs uztrauc kas cits - kā izdzīvot ar mazajām pensijām, vienalga, vai tās tiks maksātas latos vai eiro.
Vilma Grava-Eglīte
Bagātajiem būs labāk
Domāju - ja mums nebūs lata, nebūs arī mūsu mīļās Latvijas, tikai kaut kāda Eiropas province. Esmu ulmaņlaika bērns un neticu eiro stabilitātei. Zinu tikai to, ka līdz ar šīs valūtas ieviešanu pensionāriem labāka dzīve nekļūs. Kāpēc tad trešdaļa igauņu taisās doties no dzimtenes prom? Mana vecuma paziņas par eiro pat dzirdēt negrib!
Lasīju - jā, tie, kas ir bagāti, tiem eiro pavērs ceļu uz labāku dzīvi, bet ne nabagiem. Man pensija ir 140 latu. Es jau nesūdzos, pienam, maizei sanāk, taču gaļu nevaru atļauties. Elektrību nomaksāju un domāju - kamēr bērni ir veseli, man jābūt laimīgai un jāsmaida, jo tikai smaids neko nemaksā.
Lidija Dzenīte
Atvieglos dzīvi aktīvajiem
Neredzu nevienu iemeslu, kas ļautu atstāt latu kā Latvijas valūtu, varbūt tikai nostalģija pēc lata un negribēšana mainīt pierasto naudu. Ieguvumi ir pietiekami atspoguļoti presē - lētāki norēķini, vieglāki apstākļi ceļotājiem, integrācija Eiropas stiprāko valstu saimē, drošība par nākotni utt.
Domāju, ka aptaujas par šo jautājumu ir tendenciozas: internetā redzēju vienu aptauju, kas rādīja, ka par eiro ieviešanu ir 60% aptaujāto. Tie gudrākie jau nestaigā darba laikā pa ielām, tur staigā tikai bezdarbnieki vai sliņķi. (Tā tiek veiktas aptaujas.) Aptaujas jāveic starp strādājošiem cilvēkiem, kuru lielākā daļa saprot, ka eiro atvieglos dzīvi visiem aktīviem cilvēkiem.
Modris Putns, pensionārs, 76 gadi, bijušais grāmatvedis
Bez optimisma
Atceros, ar kādu lepnumu pret Latvijas rubļiem nomainītos latus liku savā naudasmakā - ar cerību uz savas valsts izaugsmi, nākotni. Tagad latus nomainīšu pret eiro bez ticības perspektīvai.
Un ne jau sentimentālu jūtu vadīta, bet tāpēc, ka viss kļūs dārgāks un manam hroniskās izdzīvotājas optimismam vairs nav pamata.
Lūcija K.
Izlemts jau sen
Uzskatu, ja reiz esam iestājušies Eiropas Savienībā, likumsakarīgi - ir jābūt arī eiro, tur nav ko apspriest. Tas taču jau pirms daudziem gadiem bija izlemts!
Jānis Jaunzems